Monika un mežs

-     Vai tas nebūs briesmīgi ilgi? Monika domīgi vaicāja.

-     Nu, protams, tas nebūs tik ātri kā tad, ja mēs varētu braukt pa taisno. Bet tas tomēr būs ātrāk nekā, ja mēs te lauztos cauri ar ēzeļiem.

To pateikusi, Meža Veča ķērās pie stūres, pagrieza karieti par deviņdesmit grādiem un, pamazām uzņemdama ātrumu, sāka braukt paralēli egļu biezoknim.

Pakāpeniski sūnas un mētras pārgāja viršu laukā, bet, tā kā karietes riteņi bija pietiekami lieli, tad braukšana pa virsāju tai nesagādāja nekādas grūtības. Kādu gabaliņu priekšā pāri vēl neziedošajam viršu laukam pārskrēja kaut kas rūsgans. Acīmredzot tā bija lapsa, jo Bens sāka skaļi riet un, uzlēcis uz priek­šējā soliņa, jau gribēja lēkt ārā no karietes un mesties lapsai pakaļ, bet Moni­ka viņu sagrāba un neļāva nekur skriet. Lapsa pa to laiku šķērsoja viršu lauku un nozuda mežā.

Bens nomierinājās, tomēr negāja vairs uz savu ierasto vietu aizmugurē, bet gan palika sēžam karietes priekšā un uzmanīgi vērojam plašo līdzenumu vis­apkārt ja nu atgadās vēl kaut kas ievērības cienīgs…

Viršu lauka vienā pusē joprojām slējās augstās egles, bet Monika ievēroja, ka tās vairs nestāv tik cieši cita pie citas un biezoknis kļūst tāds kā gaišāks. Vēl pēc kāda laika egles kļuva zemākas un vēl retākas, un pavisam drīz kļuva skaidrs, ka ir sasniegta biezokņa mala.

Meža Veča atkal pagrieza karieti, un viņi sāka apbraukt biezokni. Pūpēžveidīgos nekur nemanīja, toties jenoti gan laiku pa laikam pabāza no krūmiem sa­vus maskām līdzīgos purniņus. Tas ikreiz novirzīja Meža Večas uzmanību tā­dā mērā, ka viņa galīgi aizmirsa, kur atrodas. Palaidusi stūri vaļā, viņa pielē­ca kājās un bļaustīdamās kratīja dūres uz jenota pusi, atjēgdamās tikai tad, kad kariete bija sākusi apņēmīgi doties triecienuzbrukumā kādam stumbram… Jenots, kas visu laiku ar skumju sejas izteiksmi bija vērojis Meža Večas ālēša­nos, tajā mirklī nozuda mežā.

Pēc kāda laika Monikai sāka likties, ka viņi brauc pa apli. Viņa par to iemi­nējās Meža Večai, un tā atteica, ka tā jau ari esot. Viņi braucot apkārt egļu bie­zoknim, un tas esot apaļš.

Visbeidzot Monika pamanīja lēzenos priežu pakalnus tātad viņi tūlīt būs klāt! Moniku bija pārņēmusi milzīga interese satikt pārējos bērnus, kuriem, tā­pat kā viņai, vecmāmiņas bija pazaudējušās mežā. Viņa jau sāka iztēloties, kādi pārējie bērni varētu izskatīties, kad kaut kas tālāk mežā piesaistīja viņas uzma­nību. Vispirms viņas skatiens uztvēra tādu kā mirgošanu, it kā kāds ar spogu­līti mestu sauleszakus…

Viņa paskatījās uz to pusi.

Tur, koku ieskauts, atradās viņas mežezers. Monika pārsteigumā skaļi iesau­cās. Mežezers izskatījās tieši tāds pats kā viņas fantāzijās, un pat robs koku ga­lotnēs ezera pretējā pusē bija savā vietā.

Kas noticis? jautāja Meža Veča, kad Monika sēdēja kā sastingusi un pla­tām acīm vērās uz mežezeru.

Sākumā Monika minstinājās, nevarēdama īsti saprast, kā to lai pastāsta, bet, kad viņa beidzot visu izstāstīja, Meža Veča bija tā šokēta, ka atkal gandrīz, ļāva karietei ieskriet kokā. Pat Monika bija pārsteigta… Kaut ari šāda sagadī­šanās, protams, bija nedaudz dīvaina, tas tomēr nebija nekas tik ārkārtējs. To­mēr Meža Veča uzvedās tā, it kā nupat būtu atklājusi pasaules lielāko noslēpu­mu. Viņa vienlaicīgi bija gan šausmīgi izbrīnījusies, gan līksma un aiz prieka skaļi smējās.

Monika sarauca pieri, nesaprazdama, kas Meža Večai lēcies. Kariete bija ap­stājusies, un Meža Veča blenza uz Moniku ar sajūsmas pilnu skatienu. Tad viņa uzsita Monikai uz pleca un triumfējoši sacīja: Kas to būtu domājis tev ir Acs!

Monika nevarēja izlemt, vai viņa ir pārklausījusies, vai ari vienkārši nesa­prot, ko Meža Veča ar to ir gribējusi pateikt.

-     Kāda acs? viņa jautāja.

-    Acs, atkartoja Meža Veča. Acs. ACS! Tas nozīme, ka tu vari redzet lietas un vietas, kaut arī tās atrodas tūkstošiem kilometru no turienes, kur īste­nībā atrodies. Vai pat citā pasaulē… viņa noslēpumaini piebilda.

-     Vai tas ir labi? šaubīgi vaicāja Monika.

-     Vai tas ir labi? Tu jautā, vai tas ir labi?! Tas taču ir fantastiski! Tu sa­proti tas taču mums palīdzēs sadzīt pēdas vecmāmiņām!

-    Tu domā? Monika joprojām šaubījās. Līdz šim es esmu redzējusi tikai mežezeru, koraļļu rifus un vēl šo to. Bet nevienu pašu vecmāmiņu… Starp ci­tu, kur jums te ir koraļļu rifi?

-    Mums nav, īsi noteica Meža Veča. Acīmredzot tie atrodas kādā citā pa­saulē. Bet saki man, viņa bilda, par ko tu domāji, pirms redzēji mežezeru?

Monika brīdi pārdomāja. Nu, ne par ko īpašu. Es tikai iedomājos, ka gri­bu būt kādā jaukā, klusā vietā, prom no pilsētas, vislabāk meža vidū… un vēl es vēlējos, lai tur būtu kādi rāmi ūdeņi…

-     Un tad tu redzēji sevi peldam pa meža iejoztu ezeru… Meža Veča pa­beidza Monikas sacīto. Gluži loģiski.

-    Tas bija pirmo reizi, sacīja Monika. Pēc tam jau man tikai atlika iedomā­ties par mežezeru, kad es jau biju tur.

-     Jā, jā… To sauc par pirmās reizes engrammu… pie sevis runāja Meža Veča. Un ar katru reizi nokļūt mežezerā bija vieglāk…

-     Jā, tā arī bija, piekrita Monika. Kā tu to visu zini?