- Vai tas nebūs briesmīgi ilgi? Monika domīgi vaicāja.
- Nu, protams, tas nebūs tik ātri kā tad, ja mēs varētu braukt pa taisno. Bet tas tomēr būs ātrāk nekā, ja mēs te lauztos cauri ar ēzeļiem.
To pateikusi, Meža Veča ķērās pie stūres, pagrieza karieti par deviņdesmit grādiem un, pamazām uzņemdama ātrumu, sāka braukt paralēli egļu biezoknim.
Pakāpeniski sūnas un mētras pārgāja viršu laukā, bet, tā kā karietes riteņi bija pietiekami lieli, tad braukšana pa virsāju tai nesagādāja nekādas grūtības. Kādu gabaliņu priekšā pāri vēl neziedošajam viršu laukam pārskrēja kaut kas rūsgans. Acīmredzot tā bija lapsa, jo Bens sāka skaļi riet un, uzlēcis uz priekšējā soliņa, jau gribēja lēkt ārā no karietes un mesties lapsai pakaļ, bet Monika viņu sagrāba un neļāva nekur skriet. Lapsa pa to laiku šķērsoja viršu lauku un nozuda mežā.
Bens nomierinājās, tomēr negāja vairs uz savu ierasto vietu aizmugurē, bet gan palika sēžam karietes priekšā un uzmanīgi vērojam plašo līdzenumu visapkārt ja nu atgadās vēl kaut kas ievērības cienīgs…
Viršu lauka vienā pusē joprojām slējās augstās egles, bet Monika ievēroja, ka tās vairs nestāv tik cieši cita pie citas un biezoknis kļūst tāds kā gaišāks. Vēl pēc kāda laika egles kļuva zemākas un vēl retākas, un pavisam drīz kļuva skaidrs, ka ir sasniegta biezokņa mala.
Meža Veča atkal pagrieza karieti, un viņi sāka apbraukt biezokni. Pūpēžveidīgos nekur nemanīja, toties jenoti gan laiku pa laikam pabāza no krūmiem savus maskām līdzīgos purniņus. Tas ikreiz novirzīja Meža Večas uzmanību tādā mērā, ka viņa galīgi aizmirsa, kur atrodas. Palaidusi stūri vaļā, viņa pielēca kājās un bļaustīdamās kratīja dūres uz jenota pusi, atjēgdamās tikai tad, kad kariete bija sākusi apņēmīgi doties triecienuzbrukumā kādam stumbram… Jenots, kas visu laiku ar skumju sejas izteiksmi bija vērojis Meža Večas ālēšanos, tajā mirklī nozuda mežā.
Pēc kāda laika Monikai sāka likties, ka viņi brauc pa apli. Viņa par to ieminējās Meža Večai, un tā atteica, ka tā jau ari esot. Viņi braucot apkārt egļu biezoknim, un tas esot apaļš.
Visbeidzot Monika pamanīja lēzenos priežu pakalnus tātad viņi tūlīt būs klāt! Moniku bija pārņēmusi milzīga interese satikt pārējos bērnus, kuriem, tāpat kā viņai, vecmāmiņas bija pazaudējušās mežā. Viņa jau sāka iztēloties, kādi pārējie bērni varētu izskatīties, kad kaut kas tālāk mežā piesaistīja viņas uzmanību. Vispirms viņas skatiens uztvēra tādu kā mirgošanu, it kā kāds ar spogulīti mestu sauleszakus…
Viņa paskatījās uz to pusi.
Tur, koku ieskauts, atradās viņas mežezers. Monika pārsteigumā skaļi iesaucās. Mežezers izskatījās tieši tāds pats kā viņas fantāzijās, un pat robs koku galotnēs ezera pretējā pusē bija savā vietā.
Kas noticis? jautāja Meža Veča, kad Monika sēdēja kā sastingusi un platām acīm vērās uz mežezeru.
Sākumā Monika minstinājās, nevarēdama īsti saprast, kā to lai pastāsta, bet, kad viņa beidzot visu izstāstīja, Meža Veča bija tā šokēta, ka atkal gandrīz, ļāva karietei ieskriet kokā. Pat Monika bija pārsteigta… Kaut ari šāda sagadīšanās, protams, bija nedaudz dīvaina, tas tomēr nebija nekas tik ārkārtējs. Tomēr Meža Veča uzvedās tā, it kā nupat būtu atklājusi pasaules lielāko noslēpumu. Viņa vienlaicīgi bija gan šausmīgi izbrīnījusies, gan līksma un aiz prieka skaļi smējās.
Monika sarauca pieri, nesaprazdama, kas Meža Večai lēcies. Kariete bija apstājusies, un Meža Veča blenza uz Moniku ar sajūsmas pilnu skatienu. Tad viņa uzsita Monikai uz pleca un triumfējoši sacīja: Kas to būtu domājis tev ir Acs!
Monika nevarēja izlemt, vai viņa ir pārklausījusies, vai ari vienkārši nesaprot, ko Meža Veča ar to ir gribējusi pateikt.
- Kāda acs? viņa jautāja.
- Acs, atkartoja Meža Veča. Acs. ACS! Tas nozīme, ka tu vari redzet lietas un vietas, kaut arī tās atrodas tūkstošiem kilometru no turienes, kur īstenībā atrodies. Vai pat citā pasaulē… viņa noslēpumaini piebilda.
- Vai tas ir labi? šaubīgi vaicāja Monika.
- Vai tas ir labi? Tu jautā, vai tas ir labi?! Tas taču ir fantastiski! Tu saproti tas taču mums palīdzēs sadzīt pēdas vecmāmiņām!
- Tu domā? Monika joprojām šaubījās. Līdz šim es esmu redzējusi tikai mežezeru, koraļļu rifus un vēl šo to. Bet nevienu pašu vecmāmiņu… Starp citu, kur jums te ir koraļļu rifi?
- Mums nav, īsi noteica Meža Veča. Acīmredzot tie atrodas kādā citā pasaulē. Bet saki man, viņa bilda, par ko tu domāji, pirms redzēji mežezeru?
Monika brīdi pārdomāja. Nu, ne par ko īpašu. Es tikai iedomājos, ka gribu būt kādā jaukā, klusā vietā, prom no pilsētas, vislabāk meža vidū… un vēl es vēlējos, lai tur būtu kādi rāmi ūdeņi…
- Un tad tu redzēji sevi peldam pa meža iejoztu ezeru… Meža Veča pabeidza Monikas sacīto. Gluži loģiski.
- Tas bija pirmo reizi, sacīja Monika. Pēc tam jau man tikai atlika iedomāties par mežezeru, kad es jau biju tur.
- Jā, jā… To sauc par pirmās reizes engrammu… pie sevis runāja Meža Veča. Un ar katru reizi nokļūt mežezerā bija vieglāk…
- Jā, tā arī bija, piekrita Monika. Kā tu to visu zini?