Monika un mežs

-     Vajag nospiest šo te podziņu, paskaidroja Meža Veča, noklikšķināda­ma kādu slēdzīti uz sava galvas riņķīša. Lampiņa drāts galā tūlīt iemirdzējās violetā gaismā, kas nebija pārlieku spilgta, tomēr pietiekami labi izgaismoja ceļu.

Arī Monika ieslēdza savu lampiņu, un tūlīt viņai deguna priekšā parādījās violetas gaismas aplis, kas kustējās, līdzko pakustējās viņa pati.

-     Nu tad atā, pamāja Meža Veča. Ejam pēc ēzeļiem! viņa uzsauca Mo­nikai.

-      Atā, Monika atvadījās no Mežsarga un palēkdamās aizskrēja pakaļ Meža Večai.

-     Atā, atā, sacīja Mežsargs, stāvēdams pusatvērtajās durvīs un noskatīda­mies viņām pakaļ, kamēr no Monikas un Meža Večas palika redzami tikai aiz­ēnoti violetas gaismas plankumi. Pēc brīža ari tie pazuda ap stūri un izzuda pa­visam.

Mežsargs iegāja atpakaļ mājā un aizvēra aiz sevis durvis.

Ēzelīši gulēja un pa miegam sprauslāja, bet Meža Veča tos uzbukņīja, un tie, žāvādamies un žēli īdēdami, tomēr ļāva uzsēsties sev mugurā un sāka lēnām

slāt atpakaļ uz mājām. Violetās lampiņas spidināja mirgojošu gaismu un rādī­ja ēzelīšiem ceļu, bet no attāluma izskatījās, it kā cauri nakts melnumam pa gaisu raustīgi pārvietotos divi violeti jāņtārpiņi.

Bija bezmēness nakts. Tikai zvaigžņu miljoni mirgoja pie debesīm, bet nakts melnums bija tik biezs, ka pat sidrabaino spīdekļu gaisma nejaudāja padarīt to gaišāku. Mazo lampiņu violetajā gaismā viss izskatījās dīvains un nedabisks. Sūnas vairs nebija zaļas, bet gan melni violetas, bet ķērpji likās atstarojam lampas gaismu un it kā midzēja paši no sevis. Lampiņas spēja apgaismot ti­kai pavisam nelielu gabaliņu viņiem priekšā, un ik pa laikam viņiem pie pa­šiem degungaliem no tumsas iznira kāds melns priedes stumbrs, ko ēzelīši ne­bija pamanījuši. Vienreiz Meža Večas ēzelītis pat aizsnaudās un uztrūkās no miega tikai tad, kad bija ar degunu atdūries pret kāda kadiķa mīksti durstīgo zaru.

Monika, kratīdamās ēzelīša mugurā, pati laiku pa laikam aizsnaudās, bet, kad viņa negulēja, viņa domāja par visu to, kas šodien (jeb šonakt, ja rēķināja pēc mājas laika) bija atgadījies.

Izrādījās, ka viņai bija pavisam īsta vecmāmiņa! Bet viņa kaut kur klejoja pa mežu, un tāpēc noteikti bija jāuzmeklē. Un, kas to būtu domājis, arī citiem bēr­niem mēdza noklīst vecmāmiņas un savā nodabā klaiņot pa mežiem kopā ar jenotiem, lapsām un citiem zvēriem…

-     Kas šī ir par vietu, ka tā tik ļoti patīk vecmāmiņām? prasīja Monika.

-     Šis ir Mežs, attrauca Meža Veča.

-     Es redzu, ka šis ir mežs, teica Monika un nožāvājās. Viņai patiešām šausmīgi nāca miegs. Bet kas šī kopumā ir par vietu?

-     Mežs, atkārtoja Meža Veča. Šis ir Mežs, un tā šo vietu sauc. Tas nav vienkārši viens no mežiem, kā pie tevis mājās. Tev mājās ir meži un pilsētas, lauki, tuksneši, savannas un okeāni. Un to visu kopā sauc par Zemi. Vai ne?

-     Nu ja, piekrita Monika.

-     Bet šis ir Mežs.

-    Ak tā, noteica Monika. Viņa gan īsti nesaprata, ko Meža Veča ar to gri­bēja pateikt, bet viņai likās, ka acīmredzot te nav ne pilsētu, ne lauku, it ne­kā… Ir tikai mežs.

-     Tas ir labi, Monika beidzot sacīja. Man patīk meži.

-     Tu nesaproti, teica Meža Veča. Šis nav tāds pats mežs kā pie tevis mājās.

Brīdi padomājusi, Monika piekrita. Nu jā, viņa sacīja. Pie mums koki parasti stāv uz vietas. Un man šķiet, mums nav arīdzan tik daudz jenotu.

-     Ne jau tikai jenotos tā atšķirība. Mūsu Mežs ir vēl daudz savādāks. Te ir visādas tādas lietas, kādas tu pat iedomāties nevari…

Tajā mirklī kaut kas balts tik balts, ka to pat melnajā tumsā varēja labi pa­manīt, spiedzīgi smiedamies pāršāvās viņiem pāri ceļam un pazuda meža biežņā. Tie nebija parasti smiekli šie smiekli bija spalgi un nepārtraukti, un Monikai likās, ka tā varētu smieties ārprātīgie…

Ēzelīši pārbijušies iezviedzās un pacēlās pakaļkājās, bet Monika, šādu ma­nevru pārsteigta, gandrīz nogāzās atmuguriski zemē.

Meža Veča ņēmās mierināt savu ēzelīti, un, kad Monika pati bija kaut cik at­guvusies, arī viņa sāka glāstīt sava ēzelīša ausis, kā to darīja Meža Veča, līdz ēzelītis pamazām noklusa un turpināja ceļu.

-     Saproti, par ko es runāju? zimīgi sacīja Meža Veča.

-     Kas tas bija? jautāja Monika.

-     Pūpēžveidīgais, atteica Meža Veča. Arī viņu pēdējā laikā kļūst arvien vairāk un vairāk. Man ir aizdomas, ka tieši viņi iztramda kokus ar savu šausmī­go spiegšanu.

Tajā mirklī vēl kāds pūpēžveidīgais ar mīkstu būkšķi nokrita no koka tieši vi­ņiem aiz muguras un iespiegdamies aizskrēja tumsā.

Šoreiz ēzelīši tikai noraustījās un turpināja rikšot.

-     Tfu, nospļāvās Meža Veča. Tā jau kurš katrs var palikt nervozs. Patie­šām būs jāsaka Mežsargam, lai viņš kaut ko sāktu darīt lietas labā. Bet viņam jau tagad nav laika ar visiem tiem kokiem un vecmāmiņām…

-     Kāpēc te ir tik daudz vecmāmiņu? atkal vaicāja Monika.