Monika un mežs

Istabas vidū stāvēja gaiša koka galds, kam apkārt bija seši tāda paša koka krēsli, bet pie vienas sienas stāvēja ar zaļi un sarkani svītrotu segu pārklāts dī­vāns. Monikai piepeši likās, ka, ja viņa tūlīt tajā neapsēdīsies, viņa patiesi no­kritīs tepat zemē.

-     Vai es varu apsēsties? viņa jautāja.

-    To es nezinu, Mežsargs izbrīnījies attrauca. Vai tad tu nekad neesi mē­ģinājusi? Bet apsēsties tu, protams, drīksti ja tas ir tas, ko tu gribēji jautāt.

Monika īsti nesaprata, ko viņš ar to bija gribējis pateikt, bet viņai bija skaidrs, ka dīvāns patiešām ir domāts sēdēšanai. Atkritusi dīvānā, viņa no­sprieda, ka dīvāns sēdēšanai ir daudz vairāk piemērots nekā ēzeļa mugura.

-    Tev nevajadzētu tā auklēties ar tiem jenotiem, joprojām satraukusies, ru­nāja Meža Veča. Viņi apēd manas vistas.

-     Bet mežā taču vistu nav, paskaidroja Mežsargs.

-     Jautājums ir kāpēc viņiem vispār tās jāēd? teica Meža Veča. Kāpēc gan viņi nevarētu ēst meža putnus vai ķirzakas, vai ko tamlīdzīgu…

-     Acīmredzot vistas ir garšīgākas, attrauca Mežsargs. Kāpēc tad tu pati neēd kirzakas?

Meža Veča kaut ko nopurpināja. Tad viņa sacīja: Galu galā, ja viņi grib ēst vistas, lai tad paši arī tās audzē! Es nevaru apgādāt ar vistām visus meža jenotus, lai cik viņu ari nebūtu…

-     Deviņi simti četrdesmit astoņi. Plus mīnus trīs, teica Mežsargs.

-     Ko? nesaprata Meža Veča.

-     Jenoti. Tu jautāji, cik mežā ir jenotu.

-     Ak, man ir vienalga, cik to ir… Pilnīgi skaidrs ir tikai viens to ir daudz par daudz! Un viņi ir pārlieku resni. Kopš sākuši ēst manas vistas…

-     Man nešķiet, ka viņu būtu par daudz… brīdi padomājis, teica Mežsargs.

-     To ir tieši tik, cik tiem jābūt. Bet par to vistu audzēšanu es ar viņiem paru­nāšu.

Monika sēdēja uz divāna un izklaidīgi plucināja Bena ausi. Viņš bija notu­pies meitenei blakus un nolicis galvu uz dīvāna. Ik pa brīdim viņš, galvu nepa­cēlis un acis izvalbījis, pavērsa skatienu augšup un sērīgi nopūtās. Kādēļ, to droši vien nezināja arī viņš pats… Monika vēroja Meža Veču un gaidīja, kad tā beidzot sāks runāt par viņas vecmāmiņu, bet Meža Veča likās tā aizrāvusies ar vistu un jenotu problēmu, ka bija par vecmāmiņu pavisam aizmirsusi. Tad nu Monika nolēma runāt pati.

-     Mēs meklējam manu vecmāmiņu, viņa sacija.

-    Vai tu ko teici? vaicāja Mežsargs. Viņš stāvēja pie kaut kā, kas izskatījās pēc instrumentu kastes, un sparīgi pa to rakņājās, tā ka visi rīki grabēja un šķindēja vien.

-     Jā, sacīja Monika. Es teicu, ka mēs meklējam manu vecmāmiņu, un Meža Večai likās, ka viņa varētu būtu pie tevis.

-     Pie manis? samulsis iesaucās Mežsargs. Kāpēc viņai būtu jābūt pie manis? Vai tad te izskatās kā vecmāmiņu pansijā?

-     Nē, attrauca Meža Veča. Patiesību sakot, te izskatās kā lāča migā… Bet es iedomājos, ka, ja jau te patīk nākt visādiem meža zvēriem un jenotiem, tad varbūt arī vecmāmiņa…

-     Vecmāmiņa nav nekāds meža zvērs, Monika sašutusi iejaucās. Vai jūs vispār esat redzējuši kaut vienu dzīvu vecmāmiņu?

-     Diemžēl, teica Mežsargs, ne vienu vien.

-     Ak tā, novilka Monika.

-    Jā. Man neizprotamu iemeslu dēļ vecmāmiņu skaits Mežā pēdējā laikā aiz­vien pieaug, sacīja Mežsargs.

-     Nu tu runā kā no tribīnes, nosmīkņāja Meža Veča. Pag, kad tas bija, kad mēs noķērām pirmo vecmāmiņu? Pirms kādiem sešiem gadiem?

-     Pirms desmit, teica Mežsargs. Nu jā, un kopš tā laika mēs gada laikā noķeram vidēji trīs četras vecmāmiņas. Bet pagājušajā gadā bija veselas as­toņas.

-     Jā, piebalsoja Meža Veča. Un šogad mēs esam jau noķēruši veselas desmit, un tagad atkal Mežā skraida vismaz kādas četras. Drīz jau vecmāmiņas varēs izkonkurēt jenotus, viņa ķiķināja.

-     Varbūt tavas vistas zog ne tikai jenoti…? daudznozīmīgi ieminējās Mež­sargs.

-      Kādas muļķības! Meža Veča iesaucās. Ja vecmāmiņa gribētu vistu, viņai atliktu tikai pieklauvēt pie manām durvīm un palikt uz pusdienām.

-     Bet varbūt viņai ir kauns. Varbūt viņai šķiet daudz vienkāršāk nakts tum­sā ielavīties tavā kūtī un pakampt kādu vistiņu…

-     Kādas muļķības, atkal teica Meža Veča. Tu to visu izdomā, lai tikai aiz- stāvētu savus jenotus.

-     Kādam viņi ir jāaizstāv. Tu taču to nedarīsi…

-     Pilnīgi noteikti, ka ne. Toties, ja viņu savairosies par daudz, neaizmirsti man paziņot es labprāt viņus pamedīšu, lai, tā sakot, atjaunotu ekoloģisko līdzsvaru Mežā…

-      Neraizējies, par ekoloģisko līdzsvaru es parūpēšos pats, stingri teica Mežsargs. Tomēr pašlaik man šķiet, ka to vairāk apdraud vecmāmiņu un ne­vis jenotu straujais pieaugums.

Monika visu laiku bija saspringti klausījusies, tomēr neko daudz no runātā saprast nevarēja. Par to ekoloģisko līdzsvaru viņa kaut kur bija dzirdējusi ja kāda suga savairojās par daudz vai gluži pretēji sāka izzust, ekoloģiskais jeb