Monika un mežs

dabas līdzsvars sāka zust. Bet vai tad vecmāmiņas varēja ietekmēt līdzsvaru da­bā? Kaut ko tādu gan viņa dzirdēja pirmo reizi… Kaut gan, ja tā padomāja, skaidrs, ka, mežā skraidot apkārt simtiem vecmāmiņu, nekāds dižais līdzsvars nevarēja būt… tad jau vajadzētu arīdzan kādus simts vectētiņus…Un ko Meža Veča tur bija runājusi par jenotu pamedīšanu, ja viņu kļūs par daudz…?

-     Jūs nedrīkstat medīt vecmāmiņas! Monika piepeši iesaucās.

Meža Veča un Mežsargs pārmija samulsušus skatienus.

-      Neviens viņas nemedī, Mežsargs teica. Tas ir, ja tu domāji medīšanu ar bisi vai ko tamlīdzīgu.

-     Āāā… novilka Monika. Nu tad jau viss kārtībā.

-     Nav vis kārtībā, sacīja Meža Veča. Pa mežu bez savas jēgas klaiņo ba­ru bariem vecmāmiņu, un tu saki, ka viss esot kārtībā!

-     Kāpēc viņu ir tik daudz? Monika brīnījās. Es biju domājusi, ka tur ir ti­kai manējā.

-      Ha! Tad jau tas būtu pārlieku vienkārši. Tātad tagad mums ir četras, un visas viņas ir jādabū rokā un jāsaliek pa vietām.

-     Vai tās pārējās ari ir vecmāmiņas kādiem bērniem? Monika jautāja.

-     Un kā tad tev likās? nesaprata Meža Veča. Vai tad tu domāji, ka tās ir vecmāmiņas jenotiem? viņa smējās. Kaut gan nebūtu nemaz tik slikti, ja jenotiem būtu vecmāmiņas. Tad viņas tos kaut nedaudz pieskatītu un tiem neat­liktu laika manām vistām.

-     Tad viņas ietu tās zagt kopā ar saviem mazbērniem, ķiķināja Mežsargs.

-     Un kur ir tie pārējie bērni? jautāja Monika.

-     Kādi? nesaprata Mežsargs.

-     Nu to trīs pārējo vecmāmiņu mazbērni, Monika paskaidroja.

-      Ak, tie… Gan jau arī tie drīz būs klāt. Un tad būs pilns Mežs ne vien ar vecmāmiņām, bet ari ar viņu mazbērniem… Nebūs nekāds brīnums, ja jenoti izmirs. Viņiem nepatīk, ka Mežā ir jampadracis.

-     Vai tad vecmāmiņas taisa jampadraci? brīnījās Monika. Atceroties savu mājas vecomāti, viņa nevarēja iedomāties, kā vecmāmiņas varētu taisīt jam­padraci…

-     Un kā vēl! atsaucās Mežsargs. Un tas izbiedē kokus, un tad man nā­kas noņemties veseliem mēnešiem, kamēr es dabūju pa vietām visas noklīdu­šās priedes, kadiķus, vitolus un alkšņus. It īpaši alkšņus. Tie ir sevišķi nervozi.

Meža Veča piepeši sarosījās kā uz projām iešanu.

-     Labs ir, viņa sacīja. Mēs tagad iesim. Un, kad mēs atnāksim atkal, tad

jau arī parejie bus klat.

Vai mēs jau ejam? brīnī­jās Monika. Likās jocīgi, ka vi­ņiem jau jāiet, viņi taču tikko bija atnākuši…

Pie loga ārpusē parādījās kāds skumjš, melnā maskā tērpts purns, un Monika jau salēcās, iedomādamās, ka tas

varētu būt kramplauzis, bet tad viņa saprata, ka tas ir tikai jenots, un nomieri­nājās. Bens sāka mežonīgi riet un metās pie loga, bet Monika atsauca viņu at­pakaļ. Skumjais jenota ģīmītis pazuda, un Bens atkal apklusa.

-   Tas suns ir pārlieku skaļš, drūmi konstatēja Mežsargs. Viņš aizbaidīs visus manus jenotus.

-     Tas jau nu būtu pārlieku brīnišķīgi, noteica Meža Veča. Bet baidos, ka tavus jenotus pat ar uguni neaizbaidīsi.

-     Kā jūs tiksiet mājās? ievaicājās Mežsargs. Ārā jau ir pavisam tumšs.

Aiz loga patiešām bija melna tumsa, un nespīdēja pat mēness. Skaļi ūjinā­damas, laidelējās pūces, un Monika nobrīnījās, kā vienā mežā var būt tik daudz pūču.

-     Es cerēju, ka tu mums iedosi kādu gaismiņu, teica Meža Veča.

Mežsargs atkal piegāja pie savas instrumentu kastes un ņēmās pa to vandī­ties. Visbeidzot viņš izvilka kaut ko līdzīgu apkaklēm, pie kurām tādā kā pus­lokā bija piestiprinātas patievas drātiņas. Drātiņu galos karājās apaļas, violetas lampiņas.

Vienu tādu apkaklīti Mežsargs iedeva Meža Večai un vienu Monikai. Moni­ka neveikli žņaudzīja to pa rokām, īsti nesaprazdama, kas ar to darāms, līdz kamēr Meža Veča uzlika savu «apkaklīti» uz galvas. Tad arī Monika uzlika sa­vējo, bet tā izrādījās stipri par lielu un noslīdēja līdz pat degunam.

-    Vajag pievilkt šo te āķīti, teica Meža Veča un šo to pieregulēja. Tagad ap­kakle stāvēja kā pienākas, un lampiņa karājās Monikai gandrīz deguna galā.

-     Tad jau drīz atkal tiksimies, teica Mežsargs, atvērdams durvis.

Bens izmantoja izdevību un izspruka ārā pirmais, bet Monika, pamādama atvadas Mežsargam, viņam sekoja.

-     Kad tad jūs atgriezīsieties? vēl noprasīja Mežsargs, kad Meža Veča jau stāvēja uz sliekšņa.

-     Jādomā, ka rīt. Ap to laiku šeit jau vajadzētu būt pārējiem bērniem, un tad mēs varēsim nopietnāk ķerties pie vecmāmiņu izķeršanas.

-    Jā. Kāpēc tad jūs šodien vispār nācāt šurp? Mežsargs bija diezgan izbrī­nījies.

-     Ak, es tikai iedomājos, ka varbūt vecmāmiņa patiešām ir pie tevis, sa­mulsusi attrauca Meža Veča. Tad mums atliktu tikai trīs.

-     Tu taču zini, ka tik vienkārši nekad nav bijis, nopūtās Mežsargs. Bez tam Mežā uzdarbojas Vadātājs, vai tad tu viņu esi aizmirsusi? Viņš nekad ne­palaidīs garām izdevību piesieties kādai vecmāmiņai un pavadāt viņu uz riņķi, kamēr tā vairs nejaudā pajoņot…

-     Vai tu nāc? sauca Monika, iznirdama no tumsas. Tur ir tik tumšs, ka it neko nevar redzēt.