Monika un mežs

Pavisam neliels ūdens virpulītis sagriezās ap vannas caurumu un rāva iekšā dušas pietecināto ūdeni, līdz Benu sāka vilkt uz vannas cauruma pusi. Sākumā viņš mēģināja turēties pretim, bet ķepas slīdēja pa slapjo emaljēto vannas di­benu, un suns tika vilkts arvien tuvāk un tuvāk. Un tad vienā acumirklī viņš bi­ja pazudis, un vannas istabā stāvēja Meža Veča viena pati.

-     Fū, viņa nopūtās un aizgrieza krānu. Cik labi, ka suņiem pietiek tikai ar dušu…

Tad viņa izgāja no vannas istabas un, izslēgusi gaismu, devās pa kāpnēm le­jā, lai beidzot liktos uz auss. Šī patiešām bija bijusi briesmīgi nogurdinoša diena, bet, ja tā padomā, viss taču vēl bija priekšā. Meža Večai nez kāpēc bija aizdomas, ka šoreiz ar vecmāmiņām būs vēl lielāka noņemšanās nekā jebkad agrāk…

Monika atjēdzās savā vannas istabā, un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija Bendžamins, kas kā melns kustīgs punktiņš skrēja pāri griestiem.

-    Hā! Prieks tevi redzēt! iesaucās Monika. Te nu tu skraidi… Tomēr man šķiet, ka pūpēžveidīgie skrien ātrāk. Katrā ziņā spiedz viņi noteikti daudz ska­ļāk. Tas, protams, nenozīmē, ka es gribētu, lai arī tu tā spiegtu… Dievs, pa­sargi!

Kamēr viņa runāja, viņai blakus nez no kurienes uzradās Bens. Izmircis un galīgi pārbijies Bens. Laikam gan tikt iesūktam vannas caurumā bija izrādījies daudz baismīgāk nekā nokļūt kanalizācijas lūkā.

Bens ierējās un paskatījās visapkārt. Pamanījis zaļo krokodilu, kas tupēja uz vannas malas un, kā Benam likās, nejauki smīnēja, suns ierūcās un sabozās, bet ūdens no viņa kažoka pilēja un plakšķēdams krita plančkā, kas vēl nebija iztecējusi no vannas. Bens saprata, ka viņš ir daudz par slapju, nekā viņa su­ņa gods to varētu pieļaut, un ļoti suniski noskurinājās no purna līdz pat pašam astes galiņam. Ap viņu kā no strūklakas pašķīda ūdens šaltis, un Monika ieklie­gušies izlēca no vannas.

-     Nu vai zini, viņa teica sunim. Te taču nav nekāda pludmale. Es būtu tevi izslaucījusi dvielī, bet nu jau tam vairs nav nekādas jēgas.

Suns nosprauslājās un, pakampis zobos krokodilu, arī izlēca no vannas.

Monika bija noņēmusi no auklas dvieli un ietinusies tajā, bet tad viņa ierau­dzīja, ka krokodils gluži bezpalīdzīgi kūļājās Bena zobos. Bens klusām ņurdē­dams un nolaistu asti caur uzacīm vainīgi glūnēja augšup uz Moniku. Viņa ska­tiens nepārprotami sacīja es zinu, tev tas nepatiks, bet reizi par visām rei­zēm man ar viņu ir jāizrēķinās.

Monika sagrāba krokodilu aiz astes un pavilka, bet Bens, joprojām ņurdē­dams, ne par ko negribēja laist savu upuri vaļā. Monika pavilka spēcīgāk, un Bens patipināja uz viņas pusi, tomēr krokodilu no zobiem neizlaida.

-     Laid vaļā krokodilu! sauca Monika, sagrābusi krokodilu nu jau ar abām rokām. Laid vaļā, vai arī tu savu mūžu vairs netiksi pie radio!

Bens ieņurdējās, tādējādi paužot savu attieksmi pret tik nežēlīgu šantāžu, un negribīgi palaida krokodilu vaļā. Monika atmeimuroja atpakaļ un iebumsījās durvīs. Rokās viņa turēja apsiekalotu krokodilu, kam tieši pāri vēderam gāja Bena zobu pēdas.

-     Kas tur notiek? aiz durvīm atskanēja labi pazistams brēciens, un vecā­māte atvēra vannas istabas durvis.

Kad viņa ieraudzīja Moniku, kas stāvēja, ietinusies dvielī, ar sakoditu kroko­dilu rokās un slapjo Benu, kas vēl joprojām mīdījās, sabozis spalvu un naidīgi rūkdams uz krokodilu, viņa uz kādu mirkli zaudēja valodu. Diemžēl viņa to at­guva samērā ātri…

-    Kas tad te…?! viņa iesaucās. Marš prom uz savu istabu! MARS! vi­ņa kliedza.

Monika vēl sagrāba savu zemē nosviesto drēbju kaudzi, nosvieda krokodilu turpat zemē un, uzsaukusi Benam, labprāt pazuda savā istabā. Bens aizlēkšoja viņai pakaļ, un viņa kažoks pilēja, atstādams slapju sliedi.

Tikusi savā istabā, Monika aizcirta durvis un ielēca gultā. Bens jau metās pie radio, bet Monika viņu apsauca.

-     Nē, Ben. Šovakar ne, šovakar jāiet gulēt šaušalīgi nāk miegs…

To teikdama, viņa palīda zem segas un izslēdza gaismu. Bens nopūtās un, izpurinājis palikušo ūdeni no sava kažoka, nolikās zemē blakus gultai. Nepagā­ja ne pāris sekundes, kad viņi abi jau šņāca.

TREŠĀ NODAĻA bens un kanalizĀcijas lŪka

Nākamajā rītā Monika pamodās briesmīgi vēlu. To va­rēja nojaust pat nepaskatoties pulkstenī, jo visa istaba bija kā pielieta ar spožu saules gaismu. Uz ielas bija diezgan trokšņaini tātad diena jau gāja vaļā pilnā sparā.

Bens bija pamodies un tagad sasprindzis sēdēja pie galda, pievērsis ilgu pilnu skatienu radioaparātam.

Slēdz iekšā! uzsauca Monika, un suns momen­tā uzlēca kājās un, pieskrējis pie radio, uzsita tam ar ķepu. Radio ieslēdzās, un Bens, sakampis zobos kloķi, ņēmās mainīt stacijas, lai atrastu kaut ko piemērotu.

Monika izrāpās no gultas, saģērbās un devās uz virtuvi kaut ko iekost.

Virtuvē neviena nebija. Izskatījās, ka visi jau ir paēduši, tāpēc Monika sada­būja maizi, izņēma no ledusskapja pienu, sviestu un ievārījumu un uzsmērēja sev maizītes. Bridi, kad viņa sēdēja pie galda un ēda, ienāca vecāmāte. Klusē­dama viņa apsēdās galda otrā pusē pretim Monikai.