Monika un mežs

-     Ko? brīnījās Monika. Vannā? Tik vēlu? Paklau, vai es nevarētu šova­kar nemazgāties? Man šķiet, es tur aizmigšu…

-     Ne jau mazgāties! Meža Veča iesaucās. Mums jādabū tevi atpakaļ! Un tūlīt pat… un viņa izskrēja no istabas, un tad jau viņas soļi dipēja kaut kur virs galvas, acīmredzot kādā no mājas daudzajiem torņiem.

Monika bija pārāk samiegojusies, lai saprastu, par ko iet runa. Līdzko Meža Veča bija ārā pa durvīm, viņa atkal atkrita dīvānā un tūlīt sāka šņākt.

Kad pēc mirkļa Meža Veča ieskrēja atpakaļ istabā un ieraudzīja Moniku mie­rīgi guļam un Benu šņākuļojam turpat līdzās uz paklājiņa, viņa sašutumā sasi­ta plaukstas. Kas tad nu? Tu atkal guli! šoreiz viņa neaprobežojās ar kratī­šanu vien, bet, sagrābusi Moniku aiz rokas, uzrāva viņu augšā un vilka ārā no istabas. Monika, vēl pa pusei aizmigusi, paklupa pār Benu, un tas iekaucies pamodās.

-     Kas noticis, kur tu mani velc? Monika murmulēja, acīm krītot ciet.

-     Es taču tev teicu uz vannu. Tev laiks doties projām.

Bens rūkdams klunkurēja pakaļ Monikai un Meža Večai viņam likās, ka pret viņa saimnieci ir iecerēts kas nelāgs.

-     Kur projām? nesaprata Monika.

-      Kur, kur? Uz mājām. Uz savām mājām. Es nevaru ar tevi te auklēties cauru nakti.

-     Bet tev nemaz nav jāauklējas, Monika iebilda. Es mierīgi gulēšu līdz pat ritam.

-     Nē, nē, tas nekur neder… Saproti taču, mums jādabū tevi atpakaļ tūlīt, citādi būs par vēlu, un es nevarēšu trāpīt tajā brīdī, kad tu nokļuvi šeit.

-     Ko? Monika bija pārlieku samiegojusies, lai iedziļinātos laika ceļošanas niansēs.

-     Es saku, ka tev jādodas atpakaļ tūlīt, citādi var gadīties, ka es tevi dabūšu atpakaļ tikai kādas pāris stundas pēc tam, kad tu pazudi no savām mājām.

Monika tūlīt pat pamodās. Tad vecāmāte mani iespundēs istabā uz mūžī­giem laikiem! viņa izbijusies iesaucās.

-     Tieši tas jau ir tas, ko es saku, sacīja Meža Veča. Tāpēc nav ko čammāties. Skrien augšā pa tām kāpnēm!

Viņas bija iznākušas šaurā un patumšā koridorā, kur uz augšu vītņveidīgi aizvijās tādas pašas šauras kāpnes. Monika metās augšup, un Bens, pa­spraukdamies Meža Večai garām un skaļi riedams, aizdrāzās viņai pakaļ. Meža Veča, kaut ko purpinādama sev zem deguna, nedaudz lēnāk viņiem sekoja.

Uzskrējusi līdz pašai augšai, Monika atdūrās pret puspavērtām durvīm, pa kurām spraucās laukā tvaiks. Varēja dzirdēt, kā aiz durvīm ar troksni vannā gā­žas ūdens.

Iegājusi vannas istabā, Monika domīgi apstājās. Tūlīt aiz viņas pa durvīm ie­skrēja Bens, un pēc brītiņa ienāca arī Meža Veča.

-     Kas būs ar Benu? Monika jautāja.

-     Un kam tad ar viņu jābūt? atvaicāja Meža Veča.

-     Kā viņš tiks mājās? Tev taču te nav nevienas kanalizācijas lūkas?

-     Nu, nē… smējās Meža Veča. Lai viņš nemaz neiedomājas, ka es viņa dēļ ievilkšu kanalizāciju… Nāksies arī viņam darīt tāpat kā visiem pārējiem.

Monika sarauca pieri un iegrima domās.

-     Viņš nemūžam neies vannā, viņa beidzot paziņoja. Kaut arī viņš būtu veselu gadu ik dienas vārtījies pa dubļiem un no netīrības apaudzis ar sēnēm, vienalga neviens viņu nevarētu piespiest ieiet vannā.

-     Nekas, nekas… Gan viņš ieies visur, kur vajadzēs, noteica Meža Veča, aizgriezdama krānu. Vanna bija pilna, un Monika nometa drēbes un ielīda ūde­nī. Bens piesteidzās pie vannas un steidzīgi palaka ūdeni, bet tūlīt pat to arī iz­spļāva. Acīmredzot tajā vēl nebija pietiekoši daudz ziepju…

-     Varbūt tu pie viena gribi nomazgāties? pavaicāja Meža Veča.

-      Es gribu gulēt, teica Monika. Siltajā ūdenī miegs mācās virsū tā, kā nekad.

-     Labi, tad taisies. Rauj laukā korķi!

-     Ko, jau? brīnījās Monika.

-     Vai tu gribi gulēt vai negribi?

-     Gribu.

-     Tad rauj laukā korķi, tu taču nevari gulēt vannā!

-     Pag, tu nepateici, kad mēs atkal tiksimies, Monika atgādināja.

-     Rītvakar ej atkal vannā, sacīja Meža Veča. Nav ko to lietu vilkt garu­mā jo ātrāk mēs noķersim vecmāmiņu, jo labāk.

Monika izrāva korķi, un ūdens strauji izplūda no vannas. Virs vannas cauru­ma sagriezās jau pazīstamais ūdens virpulis, kas kļuva aizvien lielāks, jo mazāk ūdens palika vannā, un, kad gandrīz viss ūdens bija aiztecējis, virpulis skaļi iežļerkstējās, nožagojās, un Monika pazuda caurumā.

Bens sāka mežonīgi riet un ielēca vannā. Piegrūdis purnu pie vannas cau­ruma, kur bija pazudusi Monika, viņš dedzīgi to ošņāja, bet, nesaodis neko ne­parastu, turpināja skaļi riet.

-     Kārtībā! priecīgi noteica Meža Veča un atgrieza dušu.

Bena riešana strauji aprāvās, kad pār viņu pavisam negaidīti sāka gāzties sil­ta ūdens straumes, un viņš tā samulsa, ka pat neizlēca no vannas. Sarāvies un mēģinot saprast, no kurienes pēkšņi radies tāds ūdens daudzums, viņš izmisī­gi mīdījās turpat vannā.