Monika un mežs

Kādu bridi viņas stāvēja un gaidīja, bet Bens, paslēpies Monikai aiz mugu­ras, klusām ierūcās. Vispār viņš nebija bailīgs suns, bet šoreiz, drošs paliek ne­drošs, tomēr nolēma ieturēt zināmu distanci. Šajā mežā vispār viss bija pārlie­ku neparasts. Viņa suņa degunam likās, ka nekas nesmaržo tā, kā parasti. Sū­nas nesmaržoja īsti pēc sūnām, egles pēc eglēm, un pat lapsa, kurai viņš bija dzinies pakaļ, nebija smaržojusi tā, kā būtu jāsmaržo lapsai…

Kad neviens nenāca viņas ielaist, Meža Veča sāka nepacietīgi mīņāties un vēlreiz uzsita pa durvīm. Vai kāds ir mājās? viņa sauca. Mēs gribam tikt iekšā!

Durvis pavērās, un tas, kas tās bija atvēris, tagad stāvēja uz sliekšņa un smīk­ņāja. Tas jau nu ir nepārprotami, viņš sacīja. Diez vai tu tā ālētos, ja gri­bētu nepamanīta paiet garām.

Monika nopētīja runātāju. Tas droši vien ir tas pats Mežsargs, viņa nodo­māja.

Mežsargs bija pagara auguma kārns vecis ar izspūrušiem pelēcīgi iesirmiem matiem un tādu pašu iesirmu izbužinātu bārdu. Arī mugurā viņam bija kaut kas pelēks, bet to, kas tas īsti bija par apģērba gabalu, to nu gan Monika nevarē­ja saprast. Katrā ziņā viņas vectēvs nekad neko tamlīdzīgu nevalkāja. Tas bija kaut kas starp uzvalku, mēteli un apmetni, ja vien šīm lietām vispār varēja būt kaut kas kopīgs… Uz deguna viņam bija brilles apaļos ietvaros, un nez kāpēc tās Monikai atgādināja par Ziemassvētku vecīti…

Sveiki, teica Meža Veča. Es jau nodomāju, ka te atkal ir tikai kāds pus­kurls āpsis…

-          Nē. Te esmu es, un man ar dzirdi viss ir kārtībā. Kas tā tāda? Mežsargs jautāja un norādīja uz Moniku.

-        Monika, paskaidroja Meža Veča.

-     Sveiki, teica Monika.

-     Jā, atteica Mežsargs.

-     Un tas tur ir Bens, no­rādīja Meža Veča, pamādama uz suņa pusi.

-      Kur? jautāja Mežsargs un, izstiepis kaklu, mēģināja saskatīt, kas sēž Monikai aiz muguras.

Bens piesardzīgi pastiepa degunu uz Mežsarga pusi un paošņāja. Atkal tas pats! Viņš nesmaržoja gluži tā, kā paras­ti smaržoja cilvēki. Te bija arī­dzan kaut kas no sūnu, priežu sveķu, zaķu smaržām un pat no gaisa, kāds mēdz būt pēr­kona laikā… Tas bija kaut kāds neparasts smaržu jucek­lis, kādu Benam vēl nebija nā­cies ošņāt. Tā ka tagad viņš nevarēja saprast, kā īsti uzves­ties. Visbeidzot viņš iesmilk­stējās, paluncināja asti un, klu­sām ierūcies, pašļūca atpakaļ.

Mežsargs, izbrīnīti parāvis uz augšu pinkainās uzacis, vēroja Bena savādo uzvedību. Vai tavs suns vienmēr tā izdarās? viņš vaicāja.

-     Nē, attrauca Monika. Nekad agrāk viņš tā nav darījis. Bet nekad agrāk viņš jau arī nav saticis Mež­sargu.

-     Nē? Mežsargs brinījās vēl vairāk. No kurienes tad viņš ir ieradies? No Mēness nokritis, vai?

-     Nē, no kanalizācijas bedres, paskaidroja Monika.

Bet Mežsargs tikai stāvēja un pavērtu muti uz viņu

blenza. Viņam acīmredzami nebija ne jausmas, par ko vina runā.

-     Bet mani ierāva pa vannas caurumu, Monika tur­pināja stāstīt. Bet, tā kā Bens neiet vannā, viņam nā­cās šļūkt pa kanalizāciju. Galu galā droši vien tas pats vien iznāk…

-     Ko viņa tur runā? Mežsargs klusām vaicāja Meža Večai. Vai vina ir vesela?

-      Vējbaku viņai nav. Un iesnu ari ne, teica Meža Veča. Varbūt viņai vienīgi ir kārais zobs, bet tas arī viss.

-     Kārais zobs ir arī man, teica Mežsargs. Tā nav nekāda slimība.

-     Nē? Kāpēc tad tas reizēm ir un reizēm atkal nav? prasīja Meža Veča.

-     Tev ir tā? brīnījās Mežsargs. Tad ar tevi laikam kaut kas nav kartībā. Man tas ir visu laiku…

-    Jo ļaunāk tev pašam… nomurmināja Meža Veča. Kur lai es piesienu savus ēzeļus?

-     Aiz mājas, atteica Mežsargs.

Meža Veča aizgāja piesiet ēzelīšus, kas, kamēr viņi ru­nājās, bija aizmiguši tāpat, kājās stāvot.

-     Nāc iekšā, Mežsargs teica Monikai. Tad viņš uz­meta domīgu skatienu Benam. Suns tā jocīgi pakratīja galvu, un viņa kreisā auss apvērtās otrādi, atklādama rozā iekšpusi. Nez, vai tas suns arī grib nākt iekšā…?

Suns gribēja. Joprojām turēdamies Monikai cieši bla­kus, viņš devās līdzi uz istabu.

Mežsarga māja no iekšpuses izskatījās gluži parasta, ja neņēma vērā milzīgo krāsni istabas viņā galā. Tā kā bija vasara, krāsns nekurējās, un Mežsargs to acīmre­dzot izmantoja par katlu glabātavu, jo krāsns mutē rēgo­jās visu iespējamo formu un izmēru katli, sabāzti cits uz cita un cits iekš cita, tā ka nepalika nevienas pašas brī­vas vietiņas.

Uz paklājiņa pie krāsns gulēja maziņš jenots. Ieraudzījis Benu, kurš tieši ta­jā brīdī nāca iekšā pa durvīm, jenots ierējās un, izlēcis laukā pa pusatvērto lo­gu, pazuda tumsā.

Bens nošķaudījās.

Skaļi aizcirzdama durvis, istabā ieskrēja Meža Veča un satraukti stāstīja:

-     Nupat pa tavu logu izlēca jenots. Ja vien man nerēgojās…

-     Vai tev mēdz rēgoties jenoti, kas lec laukā pa logiem? jautāja Mežsargs.

-     Nē, teica Meža Veča. Bet kādreiz jau viss ir pirmo reizi.

-     Tas bija mans jenots. Un tā nebija pirmā reize, kad viņš lec laukā pa lo­gu. Godīgi sakot, man šķiet, ka pirmā reize viņam būtu tad, ja viņš izietu pa durvīm.

Monika aplūkoja istabu.