Monika un mežs

-     Nekādā zinā! attrauca Meža Veča. Tas ir tikai viens no vina trikiem.

Pagaidi, kad viņi būs patiešām noguruši, tad tu redzēsi veselu izrādi!

-     Patiešām? brinījās Monika. Viņai nebūtu nekas pretim noskatīties, kā ēzelīši rāda trikus.

-    Jā, Meža Veča turpināja. Tad viņi nokrīt zemē, apguļas uz muguras, tirinādami kājas gaisā tā, it kā pēdējā stundiņa viņu ēzeļu mūžā būtu klāt, un vaid kā no pašiem dvēseles dziļumiem… Dažreiz viņi pat pamanās izspiest kā­du putu, ko pārlaist pār lūpu, vilks vien zina, kā viņiem tas izdodas…

Kad ēzelīši saprata, ka nekāda krāpšanās nepalīdzēs šodien palikt aplokā, viņi kļuva mundrāki. Garās ausis uzšāvās gaisā, un, galvas pacēluši, ēzelīši diez­gan žirgti rikšoja prom pa taku taisni mežā iekšā, bet Bens cilpoja viņiem pa­kaļ, kņadzinādams zobus uz sīkajiem dzeltenajiem tauriņiem, kas bariem vien lidinājās ap viņiem.

Likās, ka ir jau pavēla pēcpusdiena, jo saule bija nolaidusies zemāk un ta­gad ieslīpi spīdēja cauri priežu un egļu stumbriem, kas krustām šķērsām meta pāri sūnām un mētrām savas garās ēnas. Viss mežs bija gaismu un ēnu izrai­bināts, tā ka brīžiem nevarēja saprast, vai ze­mē guļ un melnē kāds krituša koka stumbrs, vai ari tā ir tikai attālāk au­gošās egles tumšā ēna…

Tuvojoties vakaram, meža krēslainākajās vietās sāka pul­cēties odu mākoni. Pavisam ?

bez skanas tie vietumis virpuļoja virs mellenājiem, un, ja ēzelīšiem gadījās izskriet

cauri tādam mākonim, vini vēl ilgi pēc tam sprauslāja un čāpstināja… Visu mežu piepildīja daž­nedažādas skaņas. Šķiet, ka, dienai ejot uz beigām, neviens meža zvērs nebūt netaisījās do­ties pie miera. Gluži otrādi. Mēt-

ras nočabēja vien, kad tām pāri aizlēca kāda varde vai krupis, bet dažreiz, Benam par lielu satraukumu, pat ari zaķis. Dziļāk biezoknī brakšķēja zari acīmredzot tur savās darīšanās devās kāds lielāks dzīvnieks, bet no koka uz koku pārlaidās tie paši lielie, melnie putni, kurus Monika bija ievērojusi jau pirmīt.

-     Uz kurieni mēs ejam? jautāja Monika, glaudīdama sava ēzelīša pū­kaino ausi.

-     Meklēt tavu vecmāmiņu, protams, atteica Meža Veča. Vai tad tu jau esi aizmirsusi?

-     Skaidrs, ka nē, teica Monika. Es gribēju zināt, vai tev ir kāda nojaus­ma, kur viņa varētu būt?

-     Un tev? atjautāja Meža Veča.

Monika sabozās. Kā gan viņa to varēja zināt? Viņa taču bija pavisam sve­šā mežā, un viņai nebija ne mazākās sajēgas, kur te varētu paslēpties vec­māmiņa.

-     Ja tu būtu vecmāmiņa, teica Meža Veča, uz kurieni tu dotos?

Monika domāja. Bet, lai cik ļoti viņa necenstos, viņa nekādi nevarēja iedo­māties, ka viņa varētu būt vecmāmiņa. Un tad jau nevarēja arīdzan iztēloties, ko viņa tādā gadījumā darītu…

-     Nezinu, viņa teica. Un kur ietu tu?

-     Tur, uz kurieni mēs tagad ejam, atteica Meža Veča.

-    Āāā… novilka Monika. Tas gan nebija visai izsmeļošs paskaidrojums, vi­ņa nodomāja. Bet viņai bija slinkums izprašņāt Meža Veču. Kad būšu klāt, gan jau tad arī izpētīšu, kur tad īsti klāt es esmu, viņa domāja. Viņai mācās virsū miegs, jo, būdama savās mājās, viņa jau sen gulētu. Bet te pat saule vēl nebija norietējusi… Un vecmāmiņa arīdzan nebija atrasta, tā ka gribot negri­bot bija vien jātur acis vaļā.

-     Kāpēc taviem ēzelīšiem nav vārdu? viņa beidzot jautāja, kad abas kādu gabalu bija jājušas klusēdamas.

-     Kāpēc lai viņiem tie būtu? brīnījās Meža Veča.

-     Tad tu varētu viņus pasaukt vārdos, un viņi atskrietu!

-     Viņi neatskrietu, drūmi paziņoja Meža Veča. Un es klaigātu, kamēr man aizsmaktu balss un visa meža radība saskrietu skatīties, kas man vainas, kamēr abi šie razbainieki sēdētu kaut kur krūmos un sprauslātu…

-      līīīāāā! teica Monikas ēzelītis, noraustīja kreiso ausi, un pats tūlīt sa­trūkās.

-     Tieši tā, teica Meža Veča. Un vispār ja pat man nav vārda, kāpēc lai šādiem mošķiem tas būtu?

Monikai gan nelikās, ka tie būtu kaut kādi mošķi. Viņai tie likās paši skais­tākie ēzelīši, kādus viņa jebkad bija redzējusi.

Te piepeši tepat blakus nočabēja krūmi, un Bens sāka neganti riet.

Kaut kas pelēki melns izjoza cauri krūmājam un aizmetās pāri klajumam uz biezokņa pusi. Vienu bridi, skrienot pāri klajumam, viņš sastinga un paskatījās šurp, tāpēc Monika paspēja skrējēju kārtīgi nopētīt. Tas bija diezgan tukls, pe­lēki melni strīpots jenots, un zobos viņš nepārprotami stiepa baltu vistu…

-     Ak tu, pagāns! iebrēcās Meža Veča.

Jenots ar vistu zobos pazuda biezoknī. Spriežot pēc tā, cik ātri viņš aizmu­ka, viņam acīmredzami uz vistu nebija nekādu tiesību. Un, šķiet, viņš to ļoti labi apzinājās.

Bens joprojām skaļi rēja, bet jenotam pakaļ tomēr neskrēja. Viņš laikam ne­bija īsti pārliecināts, ko šajā mežā drīkst medīt un ko ne.

-     Mana labākā vista! izmisusi sauca Meža Veča. Pagalam ir!