Monika un mežs

Kādu bridi viņa nikni pie sevis kaut ko purpināja. Vai tiešām man būs jāpārvācas uz dzīvi vistu kūtī tikai tādēļ, lai tas pagāna jenots nevarētu aizstiept visu, ko un kad vien tam iepatīkas?! Tu redzēji, cik viņš bija resns? Meža Ve­ča dusmīgi piebilda. Pilns vēders ar manām vistām. Tagad atliek tikai cerēt, ka viņš kādu dienu kļūs tik resns, ka vairs nejaudās paskriet… Un tad es viņu noķeršu!

-    Ha! Monika pasmaidīja. Viņai jenots nebija izskatījies pēc tāda, ko Meža Veča jebkad varētu noķert, lai cik resns viņš ari nekļūtu…

Ēzelīši, šķiet, bija pavisam aizmirsuši savu pirmīt tēloto savārgumu un tagad, laiku pa laikam nosprauslādamies, raiti rikšoja pa sūnaino taciņu, kas veda cauri meža biezoknim. Jo vēlāka kļuva pēcpusdiena, jo straujāk saule laidās le­jup pretim apvārsnim, un kļuva aizvien tumšāks. Dziļāk mežā izzuda sīkie, jau­nie kociņi, un palika tikai simtgadīgas egles ar resniem, apsūnojušiem stum­briem un tādas pašas vecas un milzīgas priedes, uz kuru mizas, šķiet, sveķi jau bija sākuši pārvērsties dzintarā. Zemi klāja mīksta, tumšzaļa sūna, kas tā vien aicināja tajā atgulties un atpūsties pēc tālā ceļa… Šur tur sūnās gluži kā deko­rācijas stāvēja lielas, skaistas bekas ar tumši brūnām cepurēm. Monika, bekas ieraudzījusi, jau gribēja mesties tām klāt, bet Meža Veča viņu atrunāja.

-    Lai jau paliek, viņa teica. Tagad mēs meklējam vecmāmiņu, nevis sē­nes. Kad vecmāmiņa būs rokā, varēsim arī pasēņot.

Un tā bekas palika neskartas, par lielu prieku vāverēm.

Ēzelīši rikšoja pa meža biezokni, kur bija krietni tumšs. Te auga tikai egles, kas bija tik milzīgas, ka nevarēja redzēt pat to zaļos zarus. Egļu galotnes aug-

stu, augstu gaisā bija savijušās kopā un aizēnoja visu, kas atradās zem tām. Tā­pēc zemāk augošie zari bez saules gaismas bija nokaltuši, un, jājot cauri egļu silam, Monikai likās, it kā viņa jātu cauri mirušam mežam.

Pastāvīgajā krēslā, kas te valdīja gan dienu, gan nakti, nevarēja augt pat sū­nas, tāpēc zeme bija pavisam kaila un melna. Egļu skujas, kas te gadsimtiem ilgi bija birušas un trūdējušas, nebija spējušas padarīt zemi necik mīkstāku, un ēzelīšu soļi dipēja vien pa stingro klonu tiem zem kājām. Vienīgās, kas te spē­ja izvilkt dzīvību, bija savādas bāli pelēkas sēnes, kas vietumis auga veseliem bariem un, būdamas vienīgie gaišie akcenti šajā tumšajā, drūmajā meža nostū­ri, tūlīt piesaistīja skatienu.

Kaut kas rūsgans pazibēja starp melnajiem koku stumbriem, un Bens rie­dams aizmetās uz to pusi.

-     Lapsa, noteica Meža Veča. To jau nu mums te netrūkst, viņa sku­mīgi sacīja. Lapsas, jenoti, vilki, skunksi un tamlīdzīgi nelāguļi… Nemaz ne­ceri, ka te varētu būt kaut kas jauks un mīlīgs kā, piemēram, prēriju sunīši vai koala lācīši…

Monika zināja, kas ir koala lācīši. Bet viņai likās, ka tie dzīvo tikai Austrā­lijā. Toties viņai nebija ne jausmas, kas ir prēriju sunīši…

-     Kas ir prēriju sunīši? viņa jautāja.

-     Nu saprotams, ka sunīši, kas dzīvo prērijā, attrauca Meža Veča. Kaut gan tie nemaz nav īsti sunīši… Bet tā nu viņus sauc, un viņi ir jauki.

Ēzelīši rikšoja tālāk. No biezokņa viņiem priekšā, izkāris mēli un luncinādamies, iznira Bens. Acīmredzot lapsa bija izsprukusi. Kā nekā viņa šo mežu pār­zināja labāk nekā Bens, un tā bija viņas priekšrocība.

Monika sāka prātot par savu vecmāmiņu. Par savu īsto vecmāmiņu. Nevis par to, kura kurnēdama vāra ābolu ievārījumu.

Kāpēc gan viņa bija pazudusi un tagad pavisam viena un vientuļa klaiņoja te pa mežiem? Monika nebija dzirdējusi, ka vecmāmiņas mēdz tā pazust… Bet laikam jau mēdza gan. Viņa nolēma apjautāties Meža Večai.

-     Kāpēc mana vecmāmiņa tā noklīda?

Meža Veča bija par kaut ko aizsapņojusies un tagad iztrūkusies palūkojās uz Moniku. Ko? viņa jautāja.

-     Mana vecmāmiņa, atkārtoja Monika. Vai visas vecmāmiņas tā klejo?

-     Nē, visas nē. Bet dažas klejo. Viņas jau nemaz to parasti nav iecerējušas darīt. Tā gluži vienkārši sanāk.

-    Un kas tad ir tā vecāmāte, kas palika mājās kopā ar vecotēvu? Varbūt ve­caistēvs ari nav īstais?

-     Nē, nē, ar vecotēvu viss ir kārtībā, Meža Veča teica. Bet tā otra vecā­māte nemaz nezina, ka ir tur, kur viņai nemaz nebūtu jābūt. Viņa domā, ka pa­tiešām ir tava vecāmāte un tāpēc cenšas arī tā uzvesties. Bet, tā kā patiesībā viņa nemaz tāda nav, tad tas viņai lāgā negrib izdoties.

Cik sarežģīti, nodomāja Monika. Un tik un tā neko nevarēja saprast. Bet lai jau ir, kā ir. Galvenais tagad bija sameklēt īsto vecomāti un neļaut viņai te blan­dīties apkārt. Galu galā, te taču esot arī vilki…

Egļu biezoknis pēkšņi beidzās, un priekšā, cik tālu vien sniedzās skatiens, pavērās lēzeni pakalni, apauguši ar sūnām, ķērpjiem un augstām, slaikām prie­dēm. Sūnas likās pavisam izkaltušas un zem ēzelīšu kājām čaukstēja kā zīd­papīrs.

Viens pakalns nemanāmi pārgāja otrā, un likās, ka tiem vispār nav gala…