Monika un mežs

-     Tur nāk vēl viena! tagad brēca Arvils. Nē, vēl divas… trīs… to ir ve­sels bars!

Meža Veča izmanīgi lavierēja starp stumbriem, bet ātrums nebija pietie­kams, un tāss radības, šņirkstinādamas zobus, draudīgi nāca arvien tuvāk.

-     Sviediet tām ar kaut ko! kliedza Mežsargs.

-    Ar ko? atkliedza Monika.

-     Konservu kārbas! brēca Mežsargs. Sviediet tām ar konservu kārbām! Bet ātrāk!! ĀTRĀK!!!

Arvils trīcošām rokām sāka vandīties pa mantu kaudzi, bet, kā par spīti, pie­peši likās, ka viņiem vairs nav neviena maisa ar konservu kārbām. Tad Moni­ka atcerējās par somu, kas bija spiedusi viņas kājas kopš ceļojuma sākuma. Vi­ņa noliecās, sagrābstīja somu un, uzvilkusi to augšā, atrāva vaļā. Patiešām soma bija pilna ar konserviem. Ar brētliņām tomātu mērcē.

Monika pagrāba vienu kārbu un atvēzējusies aizlidināja to zobaino radījumu pūlī. Ruta metās viņai palīgā, un kārbas cita pēc citas ielidoja viņu vajātāju jūk­lī. Drīz vien kļuva manāms, ka aizmugurē kaut kas notiek. Tāss radības piepe­ši atpalika un metās virsū kārbām.

-     Tās grauž kārbas, izdvesa Arvils, vērdamies atpakaļ.

Un patiešām. Tāss radības bija ielenkušas izsvaidītās kārbas, un to asie zo­bi grauza pušu metālu. Beidzot Meža Veča varēja atkal uzņemt ātrumu, neraustoties no vienas puses uz otru. Kaut ari tāss radījumi vēl arvien šad un tad izlēca no bērziem, kariete tagad šāvās uz priekšu ar tādu raķetes cienīgu ātru­mu, ka tie nespēja to panākt.

Pēc kādām divdesmit minūtēm Bērzu birzs ar visiem neradījumiem palika aiz muguras, un kariete izbrauca ar sniegu klātā klajumā.

Meža Veča nedaudz piebremzēja, un Mežsargs skaļi un atviegloti nopūtās.

-     Ko tu dari? piepeši iebrēcās galīgi pārbijies Arvils. Kāpēc tu bremzē? Tie taču tūlīt mūs panāks!

-     Nē, nē, tie nekad nenāk ārā no savas birzs, paskaidroja Mežsargs. Vi­ņi ir radušies no bērziem un visu mūžu paliek ar tiem kaut kādā veidā cieši sais­tīti. Ja viņi iznāktu no birzs, tad tūlīt pat nomirtu.

-    Ak tā, noteica Arvils. Tad jau labi.

-     Ārprāts, sacīja Ruta. Man ir tāda sajūta, ka es nekad vairs nespēšu mierīgi paskatīties ne uz vienu bērzu, nedomājot, ka no tā piepeši izbrāzīsies slepkavnieciski noskaņots tāss gabals…

-     Vai jums nebūtu nekas pretī, Ralfs dzēlīgā balsī vērsās pie Meža Večas un Mežsarga, savlaicīgi brīdināt mūs par nākamajiem pārsteigumiem, nevis tikai tad, kad tie jau kāps mums virsū un grasīsies nokost galvas?

-     Kāpēc gan ne? laipni attrauca Meža Veča. Nākamā pietura Klinšu krāvumi. Un lai jenots grauž manus kaulus, viņa murmulēja, ja es zinu, ko mēs tur pasāksim…

-     Paldies, teica Ralfs. Tu mani ārkārtīgi nomierināji.

.

ČETRPADSMITĀ NODAĻA VECMĀMIŅĀS

Apsnigušais klajums atkal pārgāja Mežā, kurā, vi­siem par lielu atvieglojumu, nebija neviena paša bērza.

Tuvojoties Klinšu krāvumiem, aluķēms kļuva nemierigs. Viņš bija piecēlies un, garajām ausim plandot, staigāja pa būri šurpu turpu kā runasvirs pirms ārkārtigi svarigas uzstāšanās.

Kā īsti jūs esat iecerējuši rīkoties? viņš bei­dzot jautāja.

Bērni saskatījās un paraustīja plecus, bet Mežsargs pagriezās un, neko ne­atbildējis, īgni uzlūkoja aluķēmu.

-               Kā jūs tiksiet iekšā Klinšu krāvumos? jautāja aluķēms, stāvēdams būra vidū un sakrustojis priekšķepas uz krūtīm. Monikai viņš atgādināja jociga pa­skata trusi, kas pēkšņi iztēlojies sevi par profesoru. Tur nevar tā vienkārši ieiet. Tur apkārt, ziniet, ir aizsargjosla.

-     Zinām, zinām… ņurdēja Mežsargs. Esam jau izbaudījuši…

-     Tad ko jūs domājat darīt? nemitējās prašņāt aluķēms.

Visi pārmija jautājošus skatienus. Galu galā tika nolemts visu pastāstīt. Mo­nika cerēja, ka aluķēmam būs tā apnicis sēdēt būri, ka viņš beidzot piekritīs vi­ņiem palīdzēt.

-              Tu taču saproti, teica Monika, ka, ja mēs netiksim līdz klinšu alām, līdz tām netiksi ari tu. Un tad tev vēl ilgi nāksies sēdēt šajā būri.

-              Ak, jūs, blēži… noņurdēja aluķēms. Zinu, zinu bet paldies, ka atgā­dināji…

-               Mums ir dažas idejas, lēnām sacīja Monika. Mums ir pilna kariete ar mēness suņusēnēm… bez tam, mums ir neliels maišelis ar pūpēžveidīgo ma­zuļiem…

-               KO? iebrēcās aluķēms, un bērni likās ārkārtīgi apmierināti ar panākto efektu. Kā jūs uzzinājāt? Vai vecā Loja tomēr atcerējās?

-              Neko viņa neatcerējās… Bet nav svarigi, kā mēs to uzzinājām. Vārdu sa­kot, mēs domājam pietuvoties Klinšu krāvumiem ar kādu laiku nebarotiem pū­pēžveidīgo mazuļiem, sacīja Monika. Jādomā, tam vajadzētu nostrādāt…

-              Tas nostrādās… drūmi teica aluķēms. Par to jūs varat nešaubīties. Ir tikai viena problēma…

-     Kāda? vaicāja Monika.

-      Jums būs mani jāatstāj kaut kur tepat, sacīja aluķēms. Es nevarēšu braukt jums līdzi, ja jūs visu laiku bļaustināsiet tos mazos spokus…

-    Ahā… domīgi sacīja Monika. Patiešām, par to es nebiju iedomājusies…

-     Pag, ierunājās Ralfs. Bet vai mēs tiksim cauri tai aizsargjoslai tikai ar pūpēžveidīgajiem?