Monika un mežs

-     Un kā vēl… tikpat drūmi kā līdz šim sacīja aluķēms. Pūpēžveidīgo ma­zuļu klātbūtnē izzudīs ikviena aizsargjosla lai cik tas nebūtu bēdīgi…

-     Man tas nemaz tik bēdīgi nešķiet, teica Arvils un iesmējās.

-     Un ko mums darīt tālāk, kad būsim tikuši līdz tiem krāvumiem? jautāja Monika.

-      Tad jums būs nedaudz jāpabaro savi mazie briesmonīši, lai troglodīti tur, alās, varētu atgūties un būtu spējīgi ar jums runāt. Bez tam jums jāņem līdzi vi­sas sēnes, cik tik jums to ir, jo viņi noteikti būs ļoti dusmīgi… stāstīja aluķēms.

-     Un tālāk?

-      Ko tālāk? atvaicāja aluķēms. Kā es varu zināt, kas būs tālāk? Vai nu viņi piekritīs mainīt mani pret vecmāmiņām, vai nu nē… Tad viņš apklusa un sabozies apsēdās stūrī uz kastes.

Pārējie iegrima skaļā diskusijā. Visbeidzot tika nolemts, ka Mežsargam ar aluķēmu jāpaliek Mežā, kamēr Meža Veča ar bērniem, pūpēžveidīgajiem un suņusēņu kastēm karietē dosies uz Klinšu krāvumiem.

Vakarpusē viņi apstājās, un Mežsargs uzslēja telti, bet nākamajā rītā visi sā­ka gatavoties sava ceļojuma pēdējam posmam. Līdz Klinšu krāvumiem bija pa­licis pavisam neliels gabaliņš, tādēļ visi vienojās, ka Mežsargs ar aluķēmu pa­liks tepat.

-      Starp citu, teica aluķēms. Mani sauc Murusis. Gadījumā, ja viņi grib zināt, par kuru troglodītu iet runa…

-     Musis… Murusis… murmulēja Arvils. Tas pats jau vien ir.

-      Nepavisam nav tas pats, iebilda aluķēms. Katrā ziņā, ja jūs troglodītiem stāstīsiet, ka esat noķēruši Musi, viņi nospriedīs, ka esat parasti klaiņojo­ši krāpnieki, un nekādās sarunās ar jums neielaidīsies…

Viss, kas bija nepieciešams Mežsargam, tika izkrauts no karietes, un drīz vien brauciens uz Klinšu krāvumiem varēja sākties.

-     Labu veiksmi! aizbraucošajai karietei nopakaļ sauca Mežsargs, mādams viņiem atvadas.

Monika kopš paša rīta nebija barojusi mazos pūpēžveidīgos, un tagad mai­sā sākās pamatīga rosība.

-      Paciešaties vēl mazliet, sacīja Monika, lūkodamās uz maisu, kurš raustī­jās tā, it kā tur iekšā kūņotos vesels kucēnu metiens.

Pēc stundas starp koku stumbriem sāka pavīdēt melnas ēnas, kurām pa vi­du iespīdēja saules gaisma. Pavisam drīz viņi sasniedza mežu robežu, aiz kuras sākās Klinšu krāvumi.

-     Oho, noelsās Ralfs. Tie gan izskatās savādi…

Klinšu krāvumi viņu priekšā patiesi likās dīvaini. Tie nedaudz atgādināja ro­miešu pilsētas drupas, ko Monika bija redzējusi kādā no Ralfa grāmatām. AKmens bluķi daži milzigi kā laukakmeņi, citi nelieli un vienādi kā ķieģeļi, sa­krauti viens uz otra, veidoja neparastas formas būves. Tās bija diezgan zemas lielākā daļa bija bērnu augumā vai pat zemākas. Monika noprata, ka istās aluķēmu mītnes atrodas zem zemes un ka virspusē ir tikai neliela to daļa.

-     Ļoti neparasti, sacīja Meža Veča. Nekad neesmu tos redzējusi dzīvē tiem jau tuvumā neviens nav varējis pienākt.

Benam šeit nepatika. Saspicējis ausis, viņš aizdomīgi vērās uz pelēcīgi mel­najiem klinšu veidojumiem un dusmīgi ņurdēja.

-    Interesanti, pa kurieni te var tikt iekšā, lūkodamies uz Klinšu krāvumiem, prātoja Ralfs. Neredzu nekā, kas izskatītos pēc durvīm.

Patiešām likās, ka no ārpuses Klinšu krāvumus apjož pat tāda kā vienlai­dus siena, kaut gan arī tā bija pavisam zema. Pat vēl zemāka nekā lielākā da­ļa būvju.

-     Es paskatīšos ar Aci, sacīja Monika. Lai zinātu, ko aluķēmi domā darīt.

-     Nu labi, piekrita Meža Veča. Tikai nepaliec tur pārāk ilgi. Jādomā, ka vi­ņi drīz vien nāks ārā noskaidrot, kas te tik nelāgi bļaustās… To teikdama, viņa uzmeta skatienu maisam, kurā mazie pūpēžveidīgie tirinājās aizvien enerģiskāk.

Monika atsēdās ērtāk un pievēra acis, domādama par aluķēmiem. Nez, ko

viņi šobrīd varētu darīt… Droši vien atkal darbojas ap dārgakmeņiem…

*

Tiklīdz viņu apņēma alu drēgnais gaiss, viņa atvēra acis. Viņa atradās vienā no tām klinšu alām, kurā aluķēmi bija strādājuši pie saviem darbagaldiem. Arī tagad darbagaldi stāvēja savās parastajās vietās gar alas sienām, taču šoreiz ne­viens pie tiem nesēdēja.

Lielā zāle bija pilnigi tukša.

Monika sarauca uzacis un devās cauri zālei. Izgājusi cauri savienotājtunelim, viņa nokļuva otrā darba zālē, bet ari tā bija pamesta.

Kambaris ar rotaslietu lādēm arīdzan bija tukšs.

-     Hmm… pie sevis noteica Monika. Nu, ko… Jāiet paskatīties, ko da­ra vecmāmiņas.

>

Viņa devās uz vecmāmiņu alas pusi, bet, kad viņa to sasniedza, izrādījās, ka alas caurumu pilnībā aizsedz milzīga akmens plāksne. Monika samulsusi apstā­jās un aptaustīja to. Plāksne bija cieta un auksta kā jau akmens.

-    Hmm… atkal noteica Monika. Manis taču te īstenībā nemaz nav… Tas nozīmē, ka, ja es gribētu, es pavisam viegli varētu tikt šai plāksnei cauri…

Bridi skatījusies uz plāksni, viņa paspēra nedrošu soli uz tās pusi un pastie­pa roku uz priekšu. Bet plāksne joprojām palika savā vietā un bija absolūti blī­va un necaurejama.

Monika saviebusies uz to blenza. Laikam jau akmens plāksne bija pārāk pār­liecinošs šķērslis, un viņa nebija vēl pietiekoši uztrenējusi savu Aci, lai spētu to pārvarēt.