Monika un mežs

-       Erla nenāks, teica Ruta. Viņas ģimene viņu nupat nogrāba, un, man šķiet, vecāki labprātīgi no viņas šovakar nešķirsies…

Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad viņi devās mājup, un visi izbadējušies ar il­gām domāja par Meža Večas sasolīto truša cepeti. Ārā metās krēsla, un Meža Veča, stūrējot karieti mājup, spieda pedāli grīdā, lai paspētu nokļūt mājās līdz tumsai. Bērniem sajūsmā kliedzot, viņi šāvās pāri kupenu galotnēm, un auk­stais ziemas gaiss svilpa viņiem gar ausīm kā Vadātāja stabules.

*

Kamēr Meža Veča un Mežsargs nodevās svinību mielasta gatavošanai, bēr­ni sēdēja Rutas un Monikas istabā un apbrīnoja Rutas jaunās zelta slidas. Tās patiešām izskatījās smalkas. Slidu ārmalā bija pat iegrebts rotājums, un pašas slidas mirdzēja vien, izskatīdamās ārkārtīgi krāšņi uz sava sarkanā samta pa­liktņa. ?

-    Domā, tas ir īsts zelts? jautāja Arvils, bijīgi paņemdams rokās vienu slidu.

-      Kā tad, ka īsts! atsaucās Ralfs. Caur un cauri! Ruta, tu tagad no mums esi visbagātākā! viņš pasmējās.

-     Vai tu ar tām slidosi? jautāja Monika.

-       Nēē, diez vai… novilka Ruta. Diez vai tās ir domātas slidošanai, drī­zāk tas ir tāds kā simbols.

-     Man nav nekas pret simboliem, kas ir no tīra zelta un sver tik, cik šīs sli­dinās, iesmējās Ralfs. Bet zini, tev derētu gan ar tām paslidot tad tā meln­matainā īgņa no skaudības pārsprāgtu.

-     Labāk jau lai viņa nesprāgst, smējās Ruta. Citādi man pazudīs galve­nā konkurente un nebūs vairs tik interesanti. Bez tam, tad man par pirmo vie­tu būs jāsacenšas ar Ērlu, un tas vairs nebūtu radoši…

-     Tu runā tā, domīgi ieteicās Monika, it kā taisītos te palikt…

Ruta sadrūma. Šķiet, vienu brīdi viņa patiesi bija aizmirsusi, ka aptuveni pēc mēneša viņi visi dosies atpakaļ uz savām īstajām mājām.

-    Un tomēr žēl, viņa sacīja. Tāda iespēja izmantot slidotavu, kad vien iepatīkas visa gada garumā, negadās vis katru dienu…

Monika kādu brīdi likās kaut ko pārdomājam un tad sacīja:

-     Ko mēs iesāksim ar vecmāmiņām?

Visi iztrūkušies palūkojās uz viņu. Šķiet, kādu laiku neviens par to tā īsti ne­bija domājis.

-     Kā tu to domā? jautāja Arvils.

-    Tagad, kad mums ir aluķēms, mums būs jānokļūst pie viņiem, lai tiktu pie savām vecmāmiņām. Bet ar kājām mēs līdz turienei neaiziesim pirmkārt, ir ziema, otrkārt mums vairs nav atlicis nemaz tik daudz laika. Līdz klinšu krā­vumiem ir pamatīgs gabals…

-     Un ko tad lai mēs darām? atkal vaicāja Arvils.

-    Jālūdz palīgā Meža Veča ar karieti, drūmi saraucis pieri, Monikas vietā atbildēja Ralfs.

-     Ņjā… norūca Monika. Šķiet, neko labāku mēs neizdomāsim.

-    Meža Veča dabūs sirdstrieku, pareģoja Ruta. Bet vispirms viņa pama­nīsies aizsūtīt mūs atpakaļ uz mājām…

-     Pilnīgi iespējams, piekrita Monika. Ja mēs nerīkosimies piesardzīgi. Galvenais ir viņu nenobiedēt un tad var pat izdoties viņu pierunāt.

-     Bet ne šovakar, lūdza Ruta.

-    Nē, nē, pasmaidīja Monika. Šovakar mums ir medaļu svinības, un mēs nevaram riskēt zaudēt truša cepeti…

TRISPADSMITA NODAĻA ceĻojums cauri meŽam

Nākamajā dienā par godu gaidāmajiem saulgriežiem Meža Veča sakāra krūmos pie mājas kristāla putniņus, kas, pašas vieglākās vēsmiņas iešūpoti, tūlīt sakustējās un sāka šķindēt. Monikai, šo skanu dzirdot, ikreiz kļuva tā kā nedaudz dīvaini, kā skumji ap dūšu šī sa­vādā, vientuļā šķindoņa lika viņai domāt par ledus kalniem, aukstiem vējiem un bezgalīgiem sniega kla­jumiem bez nevienas dzīvas dvēseles… Bet Meža Veča teica, ka tā tam arī esot jābūt un ka kristāla put­niņu šķindoņa atgādinot ne tikai par ziemu, kas ir sākusies, bet vienlaicīgi arī par to, ka tagad dienas atkal kļūs garākas un nenovēršami tuvosies pa­vasaris.

Laiku pa laikam Monika mēģināja ieminēties Meža Večai par aluķēmiem, bet viņi abi ar Mežsargu bija tā pārņemti ar gatavošanos saulgriežiem, ka it ne­maz neklausījās. Meža Veča vēlreiz nošķūrēja visu mājas priekšu, līdz tā bija gluda kā dēlis, sakāra kokos milzu lākturus ar resnām, baltām svecēm un sa­lika sveces arī logos. Sveču gaismas pievilināti, ap māju sāka pulcēties jenotu bari un, dusmīgi ņurdēdami, lenca krūmos šķindošos kristāla putniņus. Meža Veča laiku pa laikam jenotus iztrenkāja, bet pēc briža tie atkal bija klāt. Tomēr sveces tā ari netika aizvāktas.

-     Viņi noņemas tā, Monika sūdzējās Ralfam, it kā bez viņiem saulgrieži nemaz nevarētu pienākt!

-     Ko tu zini? atsmēja Ralfs. Šeit taču ir Mežs varbūt, ka nevarētu ari…

Ap pusdienlaiku bērni izdomāja, ka jāaiziet pakaļ aluķēmam. Viņi bija nolē­muši izstāstīt Meža Večai un Mežsargam par saviem plāniem, un tad jau vaja­dzēja, lai viņiem būtu kāds lietišķs pierādījums.

Tā nu Monika ar ragaviņām devās uz egļu biezokni pēc aluķēma un, kad bi­ja to atgādājusi, noslēpa to Ralfa un Arvila istabas kaktā. Ralfs nokrāva būrim priekšā grāmatu kaudzi, lai Meža Veča būri nepamanītu, ja gadījumā viņai ie­nāktu prātā ienākt istabā.

-     Vai tās suņusēnes, istabā stāvot, nesabojāsies? jautāja Arvils, aizdomīgi lūkodamies uz noļukušajiem suņusēņu čemuriem un raukdams degunu.