Monika un mežs

Kad skatītāji beidzot kaut cik noklusa, tiesneši uzšāva gaisā savus ciparus, un publika atkal uzlēca kājās. Iemesls tam bija skaidrs tik augstu vērtējumu laikam līdz šim nebija redzējis neviens.

Tagad pirmajā vietā izvirzījās Ruta, atstādama Riu otrajā vietā un Ērlu tre­šajā. Ērla, sajūsmā spiegdama, apskāva Moniku, un Meža Veča ar Mežsargu, par lielu uzjautrinājumu apkārtsēdošajiem, bija uzkāpuši uz saviem krēsliem un dejoja kaut ko līdzīgu stepam.

Vēl bija jāslido trim meitenēm, bet īstenībā visi uzskatīja, ka sacensības ir jau beigušās, un viņām vairs īpašu uzmanību neveltīja. Visapkārt skanēja klusinā­ta balsu murdoņa acīmredzot visi pārsprieda svešās meitenes neparasto ta­lantu.

Ari Ērla, protams, nespēja mierīgi nosēdēt un, plati smaidīdama, lēkāja uz sava krēsla, dalīdamās sajūsmā ar visiem, kas bija ar mieru klausīties. Protams, ka viņa jutās pacilāta par savu trešo vietu, par kuru vēl vakar nebija ne sapņo­jusi, taču tas, ka Ruta ir uzvarējusi, atstājot Riu aiz sevis, viņu cēla vai de­besīs…

Kad atlikušās slidotājas bija beigušas savu uzstāšanos bez īpašiem panāku­miem, sacensības tika pasludinātas par slēgtām.

-    Pēc divdesmit minūtēm sāksies apbalvošanas ceremonija, paziņoja balss skaļrunī. Lūdzam uzvarētājus pulcēties pie galvenajām durvīm.

Vai zināt, man šķiet, man patiešām palīdzēja tā trakā slidošana kopā ar Rutu, pačukstēja Ērla. Savu mūžu neesmu tik drausmīgi trenējusies vienām sacensībām… Labs ir, man tagad jāskrien, un viņa aizmetās lejā, kur jau sā­kās gatavošanās apbalvošanas ceremonijai.

Uz ledus tika izstumti paaugstinājumi, kas izskatījās pēc milzīgiem celmiem. Paaugstinājumi bija pakāpienveidīgi, un augstākais «celms» mirdzēja zeltainā, otrais pēc lieluma sudrabainā, bet zemākais sarkanīgā bronzas krāsā.

-     Un tā ir noslēdzies gadskārtējais ledus deju čempionāts mežameitenēm un… khmm… sākās neveikla krekšķināšana, …citiem, un mēs paziņojam uzvarētājus!

Visi aplaudēja, un Ralfs uzsauca skaļu: Urā!

-    Pirmajā vietā pārliecinoši Ruta Andersone viesslidotāja no… khmm… khmm… atkal atsākās krekškināšana, …no Zemes mežiem!

Monika, Ralfs un Arvils skaļi iespurdzās, bet balss skaļrunī turpināja: Ru­ta iegūst savā īpašumā zelta medaļu, zelta slidu pāri un ekskluzīvas tiesības nā­kamā gada laikā savām vajadzībām izmantot slidotavas Mazo zāli! Lūdzu Ru­ta Andersone!!!

Atskanēja dārdošas ovācijas, publika pielēca kājās, un uz ledus iznāca smai­došā Ruta. Gaismas apļa pavadīta, viņa apslidoja apkārt zālei un, paklanījusies saviem piekritējiem, ieņēma vietu uz zeltītā celma.

-    To par tām ekskluzīvajām tiesībām viņa nepārdzīvos, Ralfs pačukstēja Mo­nikai. Man ir aizdomas, ka tagad viņa vispār vairs negribēs atgriezties mājās…

Kad ovācijas nedaudz aprima, atkal ierunājās skaļrunis.

-     Otrā vieta un sudraba medaļa Ria Verdena!

Atkal publika uzauroja un svilpa, un uz ledus parādījās Ria. Taču atšķirībā no Rutas viņa nesmaidīja. Sakniebtām lūpām viņa apslidoja savu goda apli un, nevērīgi paklanījusies publikai, uzkāpa uz sudraba celma.

-    Trešā vieta un bronzas medaļa Ērla Pati!

Šoreiz aplausi bija nedaudz mērenāki, bet Erla, šķiet, par tiem bija sajūsmā. Laimē starodama, viņa iznāca uz ledus un, pamājusi vispirms savai ģimenei un Monikas kompānijai, paklanījās pārējiem skatītājiem un, joprojām smaidīda­ma, uzkāpa uz pēdējā brīvā bronzas celma, iepriekš pamādama Rutai.

Ria, sastingusi kā sargkareivis, stāvēja uz sava celma un blenza taisni uz priekšu, itin kā viņa tur būtu viena pati un ne Rutas, ne Ērlas tuvumā nebūtu.

Uz sarkanā celiņa, kas bija izklāts uz ledus, uznāca slaida, sirma mežasieva un, aizgājusi līdz celmiem, svinīgi uzkāra Rutai kaklā zelta medaļu un pasnie­dza viņai kaut ko mirdzošu uz sarkana samta paliktņa. Monika nosprieda, ka tās varētu būt zelta slidas.

Tad medaļas tika pasniegtas arī Riai, kas savējo uzņēma ar tādu sejas izteik­smi, it kā viņai tiktu rauts zobs, un Ērlai.

Pēc neilgas rosīšanās, kur, kā izskatījās, strīdējās par to, kāda himna tagad būtu jāspēlē, beidzot tika atskaņota kāda mežaļaužu tradicionālā melodija, un visas tribīnes pielēca kājās un, šūpodamās melodijas ritmā, klusām dūca līdzi.

Kad dziesma bija galā, zālē atkal iedegās gaismas, un ļaudis sāka izklīst. Ērla nokāpa no sava celma pirmā un, palaidusi garām Riu, kas joprojām izturējās tā, it kā Ērla būtu tukšs gaiss, pagaidīja Rutu, un abas saķērušās pameta ledu.

Kad Ruta bija atgriezusies pie savējiem, Meža Veča un pēc tam Mežsargs sagrāba viņu savos apkampienos, apsveikdami ar tik «zvērīgu uzvaru»… Ralfs paspieda viņai roku un nosarcis nomurmināja, ka «salto un tas beigu izgājiens

patiešām bija vienreizīgi», bet Monika apkrita draudzenei ap kaklu un sauca, ka «citādāk nemaz nevarēja būt».

-      Jā, vai ne? piekrita Arvils. Mūsu Ruta viņām visām ir pāris kilometrus priekšā!

-        Tas mums ir jānosvin! iesaucās Meža Veča. Kur ir Ērla? Pasakiet viņai, ka es ari vinu šovakar ielūdzu uz medaļu svinībām!