Monika un mežs

Atkal atskanēja aplausi, un, kad tie beidzot pieklusa, sāka skanēt mūzika, un uz ledus iznāca pirmā sacensību dalībniece…

Kad bija noslidojušas jau kādas desmit mežameitenes un vēl nebija parādī­jusies ne Ruta, ne Ērla, nedz arī Ria, Mežsargs sāka nemierīgi dīdīties.

-     Tur taču visu laiku ir viens un tas pats, viņš diezgan skaļi sūdzējās.

-     Kuš! uzbrēca tas pats mežavīrs, kas viņam bija aizrādījis jau iepriekš.

-     Ko kuš? neiecietīgi atsaucās Mežsargs, pamezdams skatienu atpakaļ.

-     Vai tad nav viens un tas pats? Pagaidiet tik, kad nāks mūsu Ruta tad tik jūs redzēsiet!

-     Kuš! Kuš! tagad jau skanēja no visām pusēm.

-     Tu taču nemaz neesi redzējis, kā Ruta slido, izbrīnīta čukstēja Monika.

-     Kā tad tu vari zināt, ka viņa būs citādāka nekā tās, kas slidoja līdz šim?

-     Vai tad nebūs? atvaicāja Mežsargs, un Monikai nācās vien piekrist, ka būs jau gan…

Tikmēr Monika pamazām sāka izprast vērtēšanas sistēmu. Tika vērtētas di­vas lietas mākslinieciskā un tehniskā puse. Maksimālais punktu skaits laikam bija simts, bet pārliecināta Monika par to nebija katrā ziņā neviens neko tā­du vēl nebija nopelnījis…

-     Ērla Pati, pieteica sacensību vadītāja.

Mūzikai skanot, Ērla ieslidoja pašā vidū un uzsāka savu programmu.

Monika viņu vēroja, un viņai sāka likties, ka te nu beidzot nav «viens un tas pats», kā bija izteicies Mežsargs. Likās, ka Ērlai atšķirībā no iepriekšējām slido­tājām bija ātrāks temps un graciozāka slidošanas tehnika. Taču Monika nodo­māja, ka droši vien spriež neobjektīvi galu galā pati Ērla simtiem reižu bija atkārtojusi, ka nekad nav tikusi augstāk par četrpadsmito vietu. Un tomēr vi­sas figūras tika izpildītas nevainojami, un brīžiem, kad Monikai izdevās pavē­rot Ērlas sejas izteiksmi, viņai likās, ka arī pati Ērla par to ir nedaudz pārsteig­ta. Taču, kad pienāca laiks tiesnešu vērtējumam, Monika saprata, ka nemaz nav bijusi tik neobjektīva, kā pašai bija licies.

-    Tehnika, paziņoja sacensību vadītāja, un tiesneši pacēla gaisā ciparus savu novērtējumu.

Zemākais, ko Ērlai kāds piešķīra, bija 80 balles, savukārt augstākais vese­las 97 balles. Tik augstu novērtējumu vēl nebija izpelnījusies neviena no līdz šim slidojošām mežameitenēm, un pūlis tribīnēs uzgavilēja un dauzīja ar kājām pret zemi.

-     Mākslinieciskais izpildījums, atskanēja skaļrunī, un tiesneši acumirklī uz­šāva gaisā savu vērtējumu.

Šeit cipari bija vēl augstāki. Zemākais vērtējums (un ari tāds bija tikai vie­nam tiesnesim) bija 85 balles, bet augstākais sasniedza veselas 100 balles tā­du bija pat trīs…

Tribīnēs pūlis auroja kā neprātīgs, kad uz ekrāna, kur sacensību dalībnieces tika sakārtotas pēc iegūto ballu skaita, Ērla ierindojās stabilā pirmajā vietā, at­stādama pārējās slidotājas tālu aiz sevis.

-     Es biju domājis, ka Ērla diez cik labi neslido, samulsis čukstēja Ralfs.

-     Es arī, atčukstēja Monika. Tā viņa sacīja. Bet acīmredzot viņa kļū­dījās…

Sekoja vesela rinda svešu mežameiteņu, un Mežsargs atkal sāka acīmredza­mi garlaikoties. Viņš skaļi žāvājās, tā ka no visām pusēm mežaļaudis apveltīja viņu ar neiecietigiem skatieniem.

Ari Ralfs, nekādi nespēdams sagaidīt to, kā dēļ bija atnācis, sāka nemierīgi knosīties.

-    Viņām nevienai nav nekāda salto, viņš sūdzējās. Ne uz priekšu, ne at­pakaļ…

-     Viņām nevienai nav arīdzan trīskāršā, sacīja Monika. Viņas taču nav Ruta ne jau velti Mēris lika Rutai piedalīties šajās sacensībās.

-     Re Ērla! iesaucās Arvils.

Patiešām, Ērla bija uzkāpusi tribīnēs un tagad sēdēja starp diviem mežaļaudīm, kas izskatījās pēc viņas vecākiem. Viņa kaut ko dzīvi tiem stāstīja, un vi­ņi nopietni māja ar galvām.

-     Ria Verdena, sacensību vadītāja pieteica nākamo slidotāju, un tribīnes burtiski uzsprāga ovācijās. Riai nācās labu laiku stāvēt un gaidīt, līdz ovācijas beidzot norima un viņa varēja uznākt uz ledus.

-    Ja viņi tā aplaudē tagad, drūmi sacīja Ralfs, kas būs tad, kad viņa būs beigusi slidot?

-    Jācer, ka kādā no saviem akseliem viņa nokritīs pretējā gadījumā mums pārplīsīs bungādiņas… tikpat drūmi atsaucās Monika.

Taču neizskatījās, ka Ria grasītos nokrist. Viņa tik stipri atšķīrās no visām iepriekšējām slidotājām, ka pat Mežsargs pavērtu muti vērās uz ledus, kur Ria virpuļoja, gluži kā nesaistīta ar zemes pievilkšanas spēku. Visi palēcieni viņai izdevās lieliski, un nelikās, ka viņa varētu pieļaut kaut mazāko kļūdu, kur nu vēl nokrist…

Monikai, uz viņu skatoties, seja stiepās aizvien garāka, un, kaut ari pat viņa nespēja slēpt sajūsmu par tik brīnumainu slidojumu, viņai kremta doma, ka Rutai šajā pašā brīdī tiek atņemtas jebkādas cerības uz uzvaru.

Mūzika tuvojās kulminācijai, un visi kā hipnotizēti vēroja mazo meiteni zel­tainā ledus klajuma vidū. Un tad viņa atrāvās no zemes un uzlidoja gaisā…

-     Trīskāršais aksels, novaidējās Monika.

…Ria līgani piezemējās un aizslidoja tālāk. Pūlis auroja, un daudzi uzlēca kājās. Klusēja tikai Ērla un viņas ģimene, kā arī Monika un viņas kompānija.

Bet izrādījās, ka tas vēl nav viss.