Monika un mežs

Nepagāja ne desmit sekundes, kad Ria gluži negaidot veica atmugurisko sal­to. Pūlis gluži vai juka prātā, un caur mežonīgajiem auriem pat mūziku vairs nevarēja lāgā sadzirdēt. Ria slidoja ar ārkārtīgi pašapmierinātu sejas izteiksmi un drīz vien arī beidza savu uzstāšanos. Un labi vien bija, citādi pūlis būtu kļu­vis kurls pats no savas trakās aurošanas.

Monika, iekodusi lūpā, vēroja, kā tiesneši dod savu vērtējumu. Pieci tiesne­ši deva 100 balles, divi 98 balles un vēl divi 95 balles. Pat Monika neva­rēja neatzīt, ka Ria slidoja nesalīdzināmi spožāk par visām līdz šim redzētajām meitenēm, ieskaitot Ērlu…

-     Mākslinieciskais izpildījums, paziņoja skaļrunī.

Šoreiz tiesnešu vērtējums atšķīrās jau nedaudz vairāk. Zemākais cipars bija 89, bet augstākais 100 balles. Pēc mirkļa atskanēja sašutuma pilni auri no tribīņu puses laikam daudziem likās, ka Ria ir novērtēta daudz par zemu…

-     Mjā… noņurdēja Ralfs. Tas gan bija kaut kas… Salto patiešām bija ie­spaidīgs nebiju domājis, ka kaut kas tāds uz ledus ir iespējams…

Tagad vadībā bija Ria, viņai sekoja Ērla, bet pārējās meitenes palika tālu ie­pakaļ.

Monika pamanīja, ka kāds spraucas cauri rindām uz viņu pusi. Tā bija Ērla. Tikusi līdz Monikai, Ērla apsēdās starp viņu un Ralfu.

-     Tu mums stāstīji, ka diez cik labi neslido, sacīja Monika un piemiedza Ralfam ar aci. Ērla nosarka.

-     Nu jā, šodiena man pašai bija pārsteigums… viņa nomurmināja. Bet vai jūs redzējāt, kas tikko notika? viņa sašutusi iesaucās, tā ka aizmugurējās rindās atkal atskanēja dusmīga murdoņa. Ria ir paņēmusi Rutas galvenos trumpjus!

-     Bet, ja Ruta visu izdarīs tikpat labi… domīgi prātoja Monika.

-      …tad vienalga viņa dabūs mazāk punktu nekā Ria, pabeidza Ērla, dus­mīgi nošņākdamās.

-     Kā tad tā? nesaprata Monika.

-    Tādēļ, ka, kaut ko tādu redzot pirmo reizi, tiesneši, sajūsmas pārņemti, gluži neapzināti iedos augstāku novērtējumu. Otrreiz redzot to pašu, viņi jau sāks

spriest aukstasinīgāk un sāks piekasīties pie katra sīkuma…

-      Apklustiet jūs tur, priekšā, dusmīgi nočukstēja mežavīrs aiz­mugurējā rindā, un Ērla apklusa un pievērsās sacensību vērošanai.

-      Ruta Andersone, paziņoja skaļrunī, un atskanēja pašķidri ap­lausi. Sākās strauja mūzika, un Ruta, ģērbusies tumšzilā, vizuļojo­šā kleitiņā, gaišajiem matiem zirg­astē lēkājot pār muguru, iznāca uz ledus.

-    Kāpēc viņa mani neklausīja, pukojās Ērla. Es taču viņai visu laiku teicu, lai vina neizliek visu labāko pašā sākumā… Ruta kādu brīdi virpuļoja pa ledu, acumirklī piesaistīdama publikas uzmanību, un, kad tas bija paveikts, mūzika kļuva lēnāka, bet vairāki simti acu skatienu nu bija cieši piekalti Rutai.

-     Ļoti viltīgi! smaidīdama līdz ausīm, priecājās Ērla. Labs gā­jiens!

Mūzikas temps kļuva te strau­jāks, te lēnāks, un Ruta slidoja ar to pilnīgā saskaņā. Ari viņa visas figūras veica tikpat nevainojami kā Ria, bet viņas slidojums likās dzīvīgāks. Slidojot viņa ik pa lai­kam uzsmaidīja publikai, un likās, ka viņa slidojot bauda mūziku un slido tikai sava prieka pēc. Drīz vien publika bija pilnīgi aizmirsusi, ka Ruta nav mežameitene, un dzīvoja līdzi katram viņas solim, skaļi uzgavilējot pēc katras viņas smalkākās figūras.

Un tad mūzika atkal kļuva lēnāka, un likās, ka Ruta gatavojas izpildīt kaut ko īpašu.

-     Nupat jau būs, Ērla čukstēja Monikai. Trīskāršais…

Ruta piebremzēja, atspērās un uzlidoja gaisā. Monikai likās, ka Ruta gaisā uzvirpuļo kā atspole, un viņa pat nespēja saskaitīt, cik reizes Ruta isti ir apgrie­zušies. Bet Ērla acīmredzot to bija paspējusi.

-     Ir! viņa iesaucās un, pielēkusi kājās, sāka aplaudēt. Un viņa nebija vie­nīgā. Gandrīz puse tribīņu bija pielēkusi kājās, kamēr Ruta, uzsmaidijusi sa­viem atbalstītājiem, aizslidoja tālāk un sagriezās virpuli. Likās, ka viņa virpuļo­ja veselu mūžibu, kaut ko tādu nebija iespējusi pat Ria.

Pēc pāris sekundēm sekoja atmuguriskais salto, un Ralfs atzinīgi palocīja galvu, bet tribīnes auroja no sajūsmas.

-     Nu tā, noteica Ērla. Tūlīt būs cauri. Viss, protams, bija nevainojami, tomēr es baidos, ka tiesneši būs nedaudz subjektīvi… Ria tomēr ir visu mīlule, ziniet…

Tikmēr uz ledus kaut kas notika. Mūzikai joprojām skanot diezgan straujā tempā, Rutas slidojums piepeši kļuva lēnāks, un likās, ka viņa kaut kam gata­vojas.

Ērla iepleta acis un neticīgi vērās lejup.

-     Nevar būt… viņa noelsās. Viņa to daris vēlreiz… Tas viņai nemaz ne­bija programmā…

Un tiešām Ruta atkal uzlidoja gaisā, bet arī tas vēl nebija viss, jo, tik tikko nonākusi atpakaļ uz ledus, viņa atspērās no jauna un atkal jau bija gaisā. Tik­līdz viņa bija atkal piezemējusies, noskanēja vēl pāris akordi, un viņas uzstāša­nās bija beigusies.

-     Vēl viens trīskāršais kombinācijā ar dubulto, nočukstēja Ērla. Neti­cami…

Tribīnēs visi bija pielēkuši kājās un aurodami aplaudēja. Sacensību vadītāja mēģināja pieteikt rezultātu paziņošanu, bet netika pie vārda, jo visapkārt val­dīja drausmīgs troksnis. Tiesneši apjukuši sēdēja pie galda, turēdami gatavībā savus novērtējumus.