Monika un mežs

-     Un vēlams ari ne nedēju pirms sacensibām, vēl piebilda Ruta, vispirms apveltījusi Ralfu ar visu izsakošu skatienu. Tad mums nebūs nevienas brīvas dienas.

-     Ejam rīt, ierosināja Ralfs. Nav ko vilkt garumā!

-    Ak, dieniņ, nopūtās Ērla. Tad jūs to tiešām domājat nopietni… Manis pēc, varam iet rīt. Bet, runājot par tām sacensībām, viņa uzmeta izmocītu skatienu Rutai, ja mēs rīt aiziesim uz Vadātāja purvu, es neesmu pārliecinā­ta, ka vispār jel kad vēl piedalīsimies kādās sacensībās…

*

Nākamajā rītā Ērla bija klāt pulksten deviņos tieši uz brokastīm. Kad viņa ienāca Mežsarga mājā, Meža Veča lika galdā kūpošu tējas kannu, kas visu is­tabu piepildīja ar aromātiskiem garaiņiem. Smaržoja nedaudz pēc ingvera un nedaudz arī pēc kanēļa…

-     Mana īpašā ziemas tēja, paziņoja Meža Veča, ieliedama katram tasītē kūpošo, brūno šķidrumu. Man ir tāda sajūta, ka šodien sāksies ziema.

Tā ir, piekrita Ērla, apsēzdamās pie galda un sildīdama pie tējas tasī­tes sarkanos, nosalušos pirkstus. Savu pelēko adīto mici ar tumšsar­kano bumbuli viņa bija nosviedu­si turpat uz galda, blakus savam šķīvim. Šodien uzkritīs pir­mais sniegs, viņa paziņoja. Kā tu zini? brīnījās Ralfs, bet Ruta un Monika tikai smējās. Arī Ērla noķiķināja vien.

-     Vai tev ir kādas šaubas par manām meteorologa spējām? viņa jautāja.

Ralfs pakratīja galvu, bet Arvils ieinteresēti pacēla acis no sava šķīvja.

-     Par kādām, kādām spējām? viņš nesaprata.

-     Par to, kā es protu prognozēt laika apstākļus, paskaidroja Ērla.

-     Nu nē, iespurdzās Arvils. Pēc tā negaisa man par to nav ne mazāko šaubu…

Viņi ēda ceptas olas ar šķiņķi un klāt piekoda grauzdētas maizītes. Tās bija tieši tādas brokastis, kādas iederas aukstā ziemas rītā bez sniega.

-     Kā darbojas pretjenotu atslēga? apvaicājās Ērla, sukādama iekšā vēršaci.

-     Brīnišķīgi, attrauca Meža Veča. Jūsu namdaris patiešām ir īsts meis­tars. To atslēgu neviens jenots nav dabūjis vaļā. Godīgi sakot, man pašai rei­zēm rodas nelielas grūtības… viņa, nedaudz sakautrējusies, atzina.

Ērla smējās. Tas nav nekāds brīnums, viņa sacīja. Vienreiz namdarim atslēga bija padevusies īpaši «droša»… Tā bija tik droša, ka drīz vien to neviens vairs nevarēja dabūt vaļā vistas savā būri bija pilnīgā «drošībā», bet būri nā­cās sacirst, lai vistas atbrīvotu…

Visi smējās, bet Mežsargs neticīgi kratīja galvu.

-     Tas taču nevar būt… viņš protestēja. Neviens nevar būt tik traks, lai uztaisītu ko tādu…

-     Mūsu namdaris ir tieši tik traks, attrauca Ērla, paošņādama tējas garai­ņus. Mmmm… Tie gan smaržo dievīgi…

-     Kā jums iet ar treniņiem? -Meža Veča vaicāja Rutai un Ērlai. Līdz sa­censībām nav palikušas ne trīs nedēļas…

Ralfs novaidējās. Tā tikai vēl trūka, lai arī Meža Veča sāktu par to runāt. Turklāt jau no paša rīta…

-     Nu tā… norūca Ruta, bet īpaši līksma viņa neizklausījās. Tas trīskār­šais aksels man šad un tad izdodas, bet šad un tad neizdodas… Mēris domā, ka man vajadzētu nodrošināties ar vēl kādu figūru, un tā nu es tagad ņemos ar atmugurisko salto.

-     Tu gribi teikt, ka vari izmest salto uz ledus? Ralfs gandrīz aizrijās. Ar slidām kājās? Un pie tam vēl atmuguriski?

-    Nu jā, teica Ruta. Bet tas mani neglābs, ja man neizdosies trīskāršais…

Taču uz Ralfu ziņa par salto uz ledus bija atstājusi pamatīgu iespaidu tā vis

nebija kaut kāda slidināšanās un tirināšanās…

-     To nu gan es gribu redzēt, viņš paziņoja. Es arī piesakos uz tām sa­censībām.

-     Skaidrs, ka mēs ar Mežsargu ari būsim, sacīja Meža Veča. Neaizmir­sti rezervēt mums vietas.

Bridi viņi ēda klusēdami, bet Monika laikam pārāk bieži meta skatienus uz sienas pulksteni, tā ka Meža Veča neviļus sāka pievērst tam uzmanību.

-     Vai jūs šodien kaut kur iesiet? viņa jautāja.

-    Jā, esam nolēmuši izmest kādu līkumu pa Mežu, nevērīgi attrauca Ralfs. Galīgi apnicis sēdēt mājās.

-     Bet jūs taču nemaz nesēžat mājās, iebilda Mežsargs. Katru dienu kaut kur nozūdat.

-     Tikai neaizblandieties nekur tālu, piebilda Meža Veča. Es negribu, lai jūs apmaldītos. Turklāt, ja vēl šodien būs sniegs…

-     Ērla taču nāks ar mums, sacīja Monika.

-     Ak tā… Nu jā, tad jau jūs neapmaldīsieties, atzina Meža Veča. Iedošu jums līdzi ko ēdamu un termosu ar karstu tēju. Ap cikiem jūs domājat būt at­pakaļ?

Bērni saskatījās un sašķobījās. Kas to zina, kad viņi pārnāks… Turklāt, kā jau ziemā, ārā samērā ātri kļuva tumšs, un ar to vajadzēja rēķināties. Katrā ziņā, nebūtu vēlams, tumsai iestājoties, vēl atrasties purvos…

-    Pirms tumsas, sacīja Ralfs. Bet drošības pēc tomēr iedodiet mums līdzi kādus lukturus vai ko tamlīdzīgu.

-     Kā tad, kā tad… murmināja Mežsargs un devās pie savām pieblīvētajām atvilktnēm. Kad ziemā dodas Mežā, nekad nav par ļaunu paņemt līdzi kādu gaismekli. Brīdi parakņājies pa atvilktni, viņš izvilka piecus violeto lampiņu gredzenus, ko Monika atcerējās no tās reizes, kad abas ar Meža Veču bija de­vušās prom no Mežsarga vēl pirms viņu pārvākšanās uz šejieni.