Monika un mežs

-    Tas bija tā. Mēs devāmies uz turieni agri no rīta kādā diezgan draņķīgā ok­tobra dienā. Bija auksts un visu laiku smidzināja smalks lietutiņš, tā ka tad, kad mēs beidzot aizkļuvām līdz purviem, bijām jau galīgi nosaluši un izmirku­ši. Pie purva malas vīri sadalījās un devās uz priekšu nelielos bariņos, bet es paliku kopā ar tēvu un vēl diviem vīriem. Tad mēs devāmies iekšā purvā bū­tībā mēs mēģinājām iziet starp abiem purviem, bet sanāca tā, ka iegājām taisni Vadātāja purvā tur jau, ziniet, tās robežas nav diez cik labi saskatā­mas… Vadātājs acīmredzot bija gulējis, bet kāds no vīriem, ar ko gājām ko­pā, nejauši iekāpa vienā akacī un laikam uzmina šim taisni uz galvas, jo šis pamatīgi apskaitās. Viņš pat nepapūlējās tapt neredzams, kā viņš to parasti mēdz darīt, un mums nācās noraudzīties uz Vadātāju visā viņa daiļumā, ka­mēr viņš kaukdams un aurodams trenkāja mūs visus četrus pa purviem, mēģi­nādams iegrūst kādā slīkšņā… Viens no vīriem tas pats, kas bija uzkāpis Vadātājam, iegrima vienā akacī līdz acīm, un tēvs ar to otro vīru tik tikko da­būja viņu laukā… Fu, fu, fu… Nē, uz turieni nu gan es nepavisam nekāroju do­ties vēlreiz…

-     Nu, nu… sacīja Ralfs. Nebija jau tik traki galu galā visi bijāt sveiki un veseli.

-     Tu domā? izsmējīgi vaicāja Ērla. Jā, mums četriem paveicās. Bet ari tikai tādēļ, ka Vadātājs bija tā apskaities, ka atļāvās parādīties visā augumā, un mēs zinājām, ka jāuzmanās. Bet, ja viņš paliek neredzams, tu nemaz nevari zi­nāt, ka kāds tevi vadā un todien veseli trīs vīri vairs neatgriezās mājās…

-     Ko tu saki? nodrebinājās Arvils, un arī pārējiem sametās nedaudz neo­mulīgi ap dūšu.

-     Bet ir taču kaut kāda iespēja tikt tur cauri? vaicāja Ralfs. Mežaļaudis taču ir ņēmuši pūpēžveidīgos no turienes audzētavas?

-    Iespēja, protams, ir, negribīgi atzina Ērla. Bet visai neliela. Pastāv, pro­tams, visādi ieteikumi, kā izkļūt cauri tiem purviem, bet tas viss izklausās labi tikai teorētiski. Bet, līdzko tu esi tur, tā tas nemaz vairs nav tik vienkārši.

-     Bet tu tomēr pastāsti, mudināja Ralfs.

-     Vispirms galvenais ir noteikt abu purvu robežas un iziet tiem tieši pa vi­du, nenovirzoties no ceļa ne pa labi, ne pa kreisi. Jo celiņš starp abiem pur­viem ir tikai labi ja kādus divus metrus plats, un robežas, kā jau teicu, nav diez ko izteiktas… Un līdzko tu esi starp purviem, tā Vadātājs ir klāt un mēģina te­vi novirzīt no ceļa.

-     Kā tad šis to dara? vaicāja Monika.

-    Viņš prot iedvest vajadzību piepeši doties kaut kur sāņus no takas. Es īsti nezinu, kā viņš to dara man šķiet, daļēji hipnotizēdams ar malduguni un da­ļēji ar to savu dīvaino stabuli, bet vienīgais labums ir tāds, ka viņš vienlaicīgi spēj pievērsties vienam cilvēkam. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst doties uz turieni vienatnē tad nu gan gals garantēts…

-     Un ko tad darīt, ja viņš sāk tevi maldināt? gribēja zināt Monika.

-      Pirmais noteikums neskatīties uz malduguni, paskaidroja Ērla. Ar tām uguntiņām viņš prot zibināties kā īsts meistars, un, ja sāksi tām pievērst uzmanību, tad gandrīz simtprocentīgi noiesi no īstās takas. Otrais neklausī­ties vina stabules mūzikā.

-     Kā tad to var izdarīt? nesaprata Arvils.

-     Aizbāzt ausis ar vati, nomurmināja Ralfs.

-    Tas ir viens no variantiem, sacīja Ērla. Bet ne pats labākais, jo tad ne­var arī sazināties savā starpā. Vislabāk ir pašiem spēlēt kādu mūzikas instru­mentu vai arī dziedāt.

-      Oho! iesaucās Ralfs un iesmējās. Dziedošo mednieku parāde cauri baismīgajiem purviem. Izklausās jautri!

-     Kā tad… noņurdēja Ērla. Viss ir ļoti jautri, kamēr kāds nav ierauts akacī…

-     Labi tātad nedrīkst skatīties uz maldugunīm un klausīties stabuli, sacī­ja Monika. Vai vēl kaut kas?

-     Jāuzmana citam citu, teica Ērla. Līdzko sāk likties, ka kāds tā dīvaini sāk uzvesties un izrāda vēlēšanos noiet no ceļa kaut pāris soļu vienā vai otrā virzienā, jādara viss, lai tas cilvēks atgūtos. Bet tajā pašā laikā nedrīkst novērst uzmanību no pārējiem, jo Vadātājs vienā mirklī var pārsviesties no viena cilvē­ka uz otru.

-     Skaidrs, sacīja Ralfs un, piecēlies kājās, noslaucīja no biksēm tumšpelē­kās šinšillas spalvas. Kad mēs varam doties ceļā?

-     Ko? iesaucās Ērla. Jūs vēl arvien vēlaties iet uz turieni?

-     Nu ja, izbrīnījies attrauca Ralfs. Ko tad citu lai mēs darām?

Ērla noelsās un, apņēmusi ceļus ar abām rokām, domīgi uzstutēja uz tiem zodu un drūmi vērās sienā.

-     Bet tu patiešām tik sīki visu par tiem purviem zināji? ar zināmu apbrīnu vaicāja Arvils.

-     Tādas lietas jau visus interesē… klusi noteica Ērla un nedaudz piesarka.

-    Tad jau brīnišķīgi! iesaucās Ralfs. Un tagad tev ir iespēja aiziet un pa­skatīties, kā tas izskatās īstenībā. Tagad, kad tev ir visas šīs zināšanas.

-     Tikai ne divdesmitajā! iesaucās Ruta. Tad mums ir sacensības.

-     Paldies, ka atgādināji, ironiski noteica Ralfs. Bet man patiesi būtu jā­būt vecās Lojas vecumā, lai es to būtu varējis aizmirst. Tu taču par to atgādini vismaz simts reižu dienā…