Monika un mežs

-    Kā par ko? Skaidrs, ka par tām audzētavām. Tas taču ir saprotams! Pa­klausieties, tas mūsu aluķēms taču visu laiku staigāja pa Mežu, kur nepārtraukti skraida arī pūpēžveidīgie, vai ne?

Visi piekrita, īsti nesaprazdami, uz ko viņš mērķē.

-     Nu? Ralfs nepacietīgi sauca. Ja jau aluķēmiem būtu no tiem bail, viņi tik brīvi vis neskraidītu! Acīmredzot viņus biedē nevis parastie pūpēžveidīgie, bet kaut kas saistībā ar tām bērnistabām vai nu aukles vai olas, vai tie sīkie!

-     Paga, paga, iebilda Monika. Ja viņus tā biedētu bērnistabas, tad taču viņš nebūtu varējis tās tik mierīgi izdemolēt?

-    Varbūt ka viņš kaut kā speciāli tam gatavojās, minēja Ralfs. Bet, ja vi­ņu pārsteidz negaidīti tad gatavs ir! Aluķēms laiž ļekas vaļā un liekas prom uz saviem klinšu bluķiem!

-     Var jau būt… šaubīgi novilka Monika.

-     Nezinu gan… neticīgi norūca arī Ruta.

-     Bet ir tikai viens veids, kā to noskaidrot, teica Ralfs. Sameklēt bērnis­tabu un sadabūt kādu aukli, kādu olu un kādu sīko!

VIENPADSMITĀ NODAĻA VADĀTĀJA PURVS UN BEZDIBENĪGIE AKAČI

ad viņi visi bija sapulcējušies Rutas un Monikas ista­bā un Monika bija viņai izstāstījusi jaunākos plānus, Ēda izbrīnā skaļi iebrēcās. Ērlai kopā ar Rutu un Ralfu bija nolēmuši, ka tagad viņiem atliek tikai do­ties uz audzētavu starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem akačiem, jo tā bija vienīgā atlikusī audzēta­va visā apkaimē. Arvils gan neuzskatīja, ka tā būtu gudra doma, taču viņu neviens neņēma vērā… Tā nu tika ataicināta Ērla, lai viņa izstāstītu, kur tad īsti atrodas abi purvi un kā atrast audzētavu.

-      Jūs esat zaudējuši prātu! sauca Ērla, ieplestām acīm blenzdama uz vi­siem pēc kārtas tā, it kā viņi būtu traki suņi. Jūs laikam neapjēdzat, par ko runājat!

-      Nesaprotu, kas tur tik īpašs… noņurdēja Ralfs, izklaidīgi kasīdams aiz auss savai šinšillai. Purvi kā purvi galvenais ir uzmanīties, lai neiekristu kā­dā akacī, un tad jau viss būs kārtībā.

-     Akači paši par sevi tajos purvos ir mazākā bēda, atcirta Ērla. Bet, ja Vadātājs jūs neievilinās kādā slīkšņā pēc pāris dienu blandīšanās pa Mežiem, es patiešām būšu ārkārtīgi pārsteigta.

-     Tāpēc jau mums vajag tevi, sacīja Ruta. Tu droši vien zini, kur tie purvi atrodas un kā izvairīties no Vadātāja.

Ērla īgni raudzījās uz savu draudzeni. Tas viss viņai pagalam nepatika. Bija skaidrs, ka nevienam no klātesošajiem nav ne mazākās sajēgas, ko nozīmē do­ties uz šiem purviem…

-     Kur tad tie purvi īsti ir? jautāja Arvils.

-     īpaši tālu nav, negribīgi noteica Ērla. Kādu divu stundu gājienā no še­jienes jāiet pāri priežu pakalniem, garām Stāvajam kalnam, un tad vēl kādas pusotras stundas gājiens cauri Sīko koku audzēm un mellenājiem un turpat jau tie purvi būs. Bet tas ir tīrais neprāts! viņa atkal iesaucās. Pat profesi­onāli mednieki tur iet nelabprāt un vienmēr mēģina atkratīties no pūpēžveidīgo gribētājiem, iesakot viņiem izsekot aukles vai iepirkt pūpēžveidīgos no Pārupes audzētavām.

-     Domā, mēs arī varētu dabūt kādus sīkos vai olas no cieminiekiem? jau­tāja Monika. Tad mums nevajadzētu līst tajos purvos.

-    Ņjā… noņurdēja Ērla. Šaubos gan… Šogad ir visai augsts pieprasījums pēc pūpēžveidīgajiem, sevišķi jau tādēļ, ka tika saārdītas tās audzētavas tā­pēc viņi pašlaik ir diezgan dārgi. Un jums taču nav naudas.

-     Nav gan, bēdīgi piekrita Monika. Un bija skaidrs, ka lūgt kaut ko Meža Večai vai Mežsargam būtu neiespējami. Viņiem tūliņ vajadzētu zināt, kādam nolūkam nauda nepieciešama, un diez vai viņi noticētu kādam sagudrotam pa­skaidrojumam. ..

-     Tad jau mums nekas cits neatliek, noteica Ralfs. Ērla sēdēja un neticīgi kratīja galvu.

-     Traki, kas traki… viņa šķendējās. Nē, nudien traki, kas traki…

-     Nu tad klāj tik vaļā, mudināja Ralfs. Ko tu zini par tiem purviem?

-     Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, saviebusies runāja Ērla. Kad es vēl bi­ju pavisam maziņa, mans tēvs reiz paņēma mani līdzi, lai parādītu, uz kurieni es nekad viena pati nedrīkstu iet. Un ticiet man kop'š tās reizes es neesmu tur spērusi ne soli…

-     Patiešām? ieinteresēti jautāja Arvils. Kā tā?