Monika un mežs

Visi klusēja, bet Monika atkal sakratīja pūpēžveidigo.

Pūpēžveidīgais protestēdams iespiedzās. Tas jau nedaudz vairāk atgādināja viņu parasto spiedzienu, kaut ari nebija tik skaļš un spēcīgs. Monika nerimās un turpināja to kratīt, un tad reiz pūpēžveidigajam pietika.

-    Āāāāāāāā…! tas griezīgi iespiedzās, tā ka Arvils tūlīt pat sabāza īkšķus ausīs, bet Ralfs ar Rutu nepatikā saviebās.

Ari aluķēms satrūkās. Spiedziens bija nācis tik pēkšņi, ka viņš no pārbīļa pa­lēcās, bet, kad spiedziens nenorimās, viņš, īgni saviebis purniņu, ņēmās uzrul­lēt savas garās, vilnainās ausis tā, ka visbeidzot tās atgādināja baltus cilindriņus abās viņa galvas pusēs. Acīmredzot tādi «korķi» labi aizturēja skaņu, jo īgnā iz­teiksme no viņa purniņa izzuda, un viņš, nostājies pie spoguļsienas, ņēmās go­rīties un visādi vaikstīties.

Monika pārstāja kratīt pūpēžveidigo un nolika to atpakaļ zemē, kur tas tūlīt apklusa, ievilka pseidopodijas un atkal grasījās iesnausties.

Bērni apmulsuši saskatījās. Neizskatījās, ka aluķēmam būtu bijušas īpašas bailes no pūpēžveidīgā spiedziena. Protams, ka tas nebija viņam paticis, bet kaut kas tāds jau nemaz nevar patikt, ja vien tu pats neesi pūpēžveidīgais…

Aluķēms kādu bridi palika ar uzskrullētām ausīm, bet tad viņš vienu nolocī­ja un ieklausījās. Tā kā bija iestājies klusums, viņš atrullēja ari otru ausi un at­kal apsēdās uz dēļa, skumji blenzdams kaut kur uz priekšu…

Monika pakustējās, bet diezgan neuzmanīgi, jo viņai zem kājām pagadījās kāds izkaltis egles zars, kas tagad ar skaļu krakšķi pārlūza uz pusēm. Monika sastinga, bet bija jau par vēlu, jo aluķēms atkal pielēca kājās un saspringti ie­saucās:

-     Kas tur ir?

Monika un pārējie stāvēja kā sastinguši un gaidīja.

-     Monika, tā esi tu? aluķēms vaicāja.

Beigu beigās Monika atmeta ar roku un panācās tuvāk.

-     Jā, jā, tā esmu es.

-     Tu un tava banda… nopūtās aluķēms. Jādomā, jūs neesat atnākuši, lai izlaistu mani laukā?

-     Phe! nosprauslājās Ralfs. Ko vēl ne? Vispirms atdod mums mūsu vec­māmiņas!

-     Man nekas jums nav jāatdod, pūcīgi sacīja aluķēms. Un vispār mēs viņas atradām pirmie. Kurš pirmais atrod, tas ari patur!

-     Nu, vai zini! dusmīgi iesaucās Ralfs, bet Monika paraustīja viņu aiz pie­durknes.

-     Nav ko ar viņu kašķēties, čukstēja Monika. Tik un tā mēs neko nepa­nāksim…

Ralfs saprata, ka viņai ir taisnība, un pagāja nostāk, bet vēl arvien izskatījās sabozies.

-     Paklau, Monika, ieteicās aluķēms. Es te tā sēžu un sēžu šajā būrī… sēžu un sēžu… sēžu un sēžu…

-     Nu, nu? nepacietīgi mudināja Monika.

-     …un man kļūst garlaicīgi, aluķēms pabeidza un saviebies apsēdās uz dē­ļa. Es taču nevaru visu laiku tikai spoguļoties! Tas jau sāk nedaudz apnikt. Peļu lācītis, protams, ir padevies diezgan simpātisks, nevar noliegt… Un to­mēr pat uz viņu nevar skatīties no rīta līdz vakaram…

-     Un ko tad tu gribētu? jautāja Monika.

-    Nē, nu tas nu gan! neticīgi iesaucās Ralfs. Viņi ir nolaupījuši mūsu vec­māmiņas, un viņam pietiek nekaunības vēl izvirzīt kaut kādas prasības!

Bet aluķēms nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību un turpināja.

-     Kādu avīzi varbūt… vai ko tamlīdzīgu…

-    Kā tad! sašuta Ralfs. Varbūt tu vēlies, lai mēs tev iegādājamies abone­mentu nākamajam gadam? Un ko tad tu vēlētos «Aluķēmu vēstnesi» vai «Jau­nākās ziņas no klinšu alām»…?

Aluķēms sabozies vērsās uz to pusi, kur pēc viņa izpratnes vajadzēja atras­ties Ralfam.

-     Pirmkārt, nevis aluķēmi, bet troglodīti, viņš aizrādīja. Un otrkārt es uzdrīkstos domāt, ka jūs mani te neturēsiet vēl veselu gadu, tā ka tev nevajag uztraukties par abonementu…

Ralfs nosprauslājās un iesvieda biezoknī žagaru, uz kura bija uzkāpusi Monika. Tas švīkstēdams ielidoja biezoknī un palika ieķēries kādā zaru mu­džeklī.

-     Labi, labi, kaut ko es tev atnesīšu, Monika nočukstēja aluķēmam, kad viņai likās, ka Ralfs neklausās, un aluķēms par atbildi apmierināti palocīja gal­vu. Tad Monika pagriezās un devās ārā no biezokņa, un pārējie viņai sekoja. Pēdējais nāca Ralfs, vilkdams aiz sevis samiegojušos pūpēžveidīgo, kurš klu­sām pie sevis smējās.

Izlīduši no biezokņa, viņi apstājās, un pūpēžveidīgais, izmantodams situāci­ju, atkal nolikās garšļaukus.

-     Ko nu? vaicāja Arvils. Izskatās, ka viņam no tā pūpēžveidīgā ne silts, ne auksts…

-    Jā, tā patiešām izskatījās, saraukusi pieri, atzina Monika. Bet mēs jau vēl esam izmēģinājuši tikai spiedzienu.

-     Es taču uzreiz teicu tā vecene to stāstu ir nosapņojusi, teica Ralfs. Un tomēr ja aluķēmiem nebūtu bail no pūpēžveidīgajiem, vai tad viņi bū­tu metušies viņai virsū un pie tam vēl iznīcinājuši visas tās audzētavas…?

Brīdi visi apmulsuši stāvēja, nezinādami, ko iesākt. Ralfs bija sakrunkojis pieri un kaut ko saspringti domāja. Beidzot viņš iebelza sev pa pieri un iebrē­cās. Visi tūlīt atmodās no savām drūmajām domām un paskatījās uz Ralfu, kurš stāvēja un staroja kā pavasara saulīte.

-     Klausieties, bet tā taču noteikti arī ir! viņš sajūsmināti sauca.

-     Kā ir? norūca Arvils. Kā lai mēs zinām, par ko tu nupat domāji?