Monika un Dimantu Ciltstēvs

—    Vienalga, kas tas bija… — šņāca Monika. — Tas nebija nekas tāds, kā dēļ tu vari mani grūst tajā bezdibenīgajā dīķī.

—   Nekur es tevi negrūžu, — atcirta Ralfs, ari kļūdams nikns. — Es taču nesaku, lai tu tur ienirtu! Dieva dēļ! Tev nebūs tur jākāpj, kamēr vien tur būs kaut pilīte ūdens!

—    Jā? — ironiski teica Monika. — Un ko tad tu ierosini? Izsūknēt to dīķi sausu, vai?

—   Dieva dēļ! — atkal izsaucās Ralfs. — Vai tu pati neatceries, ko toreiz stāstīji?

Monika tikai nošķobijās.

—   Mums vajag tikai vienu, — teica Ralfs, — uzzināt to me­lodiju, kas liek ūdenim pagaist. Un tad tu tiksi tur iekšā!

—   Un kā tu domā to uzzināt? — vaicāja Ruta, gribot negribot ieinteresējusies par Ralfa teoriju.

—   Koris, — īsi atteica Ralfs. — Tas ir tas, kas mums vajadzīgs.

Monika blenza uz viņu aizvien niknāk. — Vai tu domā, — viņa

ir oniski vaicāja, — ka pēc tava aicinājuma koris skries pāri aiz­liegtajam ezeram, lai stāvētu pie dīķa un caurām dienām dzie­dātu līdz aizsmakumam, kamēr tu gaidīsi, kad no dīķa pagaisis ūdens.

—   Nu, es domāju, — Ralfs piesardzīgi ieteicās. — Tu taču ar Tinu varētu visu ko sarunāt, vai ne?

Tas bija pēdējais piliens. Apskaitusies Monika izlēca no gul­tas, kurā bija sēdējusi un, aizcirzdama durvis, izbrāzās no istabas.

* * *

Taču Ralfs nelikās mierā. Kad nākamajā dienā Tinu ieradās, lai kā parasti dotos pastaigā ar Benu, Ralfs paaicināja viņu uz savu istabu un, cieši aizvēris durvis, lai Meža Veča un Mežsargs neizdzirdētu, ņēmās viņu apvārdot. Viņš pasauca ari Moniku, kura, kaut ari joprojām dusmīga, vairs nebija tik nikna kā iepriek­šējā vakarā.

—   Saproti, mums briesmīgi vajag tavu palīdzību, — Ralfs, paliecies uz Tinu pusi, aizrautīgi apgalvoja. — Tas ir šausmīgi, šausmīgi svarīgi…

Monika sabozusies sēdēja uz Arvila gultas. Tinu aizdomīgi uzlukoja Ralfu.

—   Ko tu isti no manis gribi? — viņš nesaprata. — Lai es sa­vācu visu kori un dodos ar tevi uz Tuļu salu? Kam tev tas vaja­dzīgs?

Ralfs sapīka. Pats grūtākais bija iestāstīt Tinu, ka tas ir ļoti vajadzīgs, īsti nepaskaidrojot, kādēļ tas tik ļoti ir vajadzīgs… Bet paskaidrot viņš negribēja. Vismaz pagaidām ne.

—    Pamēģini man noticēt, — viņš lūdzās. — Saproti, mēs nevaram tev tagad visu atklāt, jo mums pašiem daudz kas nav īsti skaidrs. Bet tici man, tas ir ārkārtīgi svarīgi. No tā varētu būt atka­rīgs pat visa Meža liktenis…

Tinu jautājoši palūkojās uz Moniku, un viņa saprata, ka pui­sis šaubās, vai Ralfs ir pie pilna prāta. Monika kaut ko izvairīgi noņurdēja un pamāja ar roku, lai Ralfs runā tālāk. Tinu, pavisam apstulbis, blenza te uz Ralfu, te uz Moniku, nesaprazdams, ko domāt.

—   Tātad tu gribi, lai mēs ar kori stāvam dīķa krastā un dzie­dam, — Tinu izdarīja tādu kā kopsavilkumu Ralfa garajai un pār­spīlējumiem bagātajai runai. — Un ko tu gribi, lai mēs dziedam?

Ralfs paraudzījās uz Moniku. Beidzot arī viņa ierunājās.

—   Nu, jūs varētu dziedāt to pašu, ko dziedājāt svētkos, —vina teica.

—   Kāpēc? — prasīja Tinu.

—   Nu, redzi, — mulsi sacīja Monika. — Mums ir aizdomas, ka viens jūsu dziesmas fragments… patiesībā, vēl mazāk nekā fragments… kadas paris sekundes no jūsu dziesmas… ka tas ir ļoti nozīmīgas…

—     Kam nozīmīgas? Un kāpēc mums jādzied tieši pie tā dīķa? — Tinu prašņāja. — Ja jūs gribat vēlreiz paskatīties krāsu muziķu, tā ari sakiet.

—   Nē, nē, tas nav tāpēc, — apgalvoja Monika. — Tam ir sais­tība ar dīķi, tas gan, bet pagaidām mēs vēl nevaram atklāt, kāda tā ir. Un Ralfs jau teica — mēs paši nemaz neesam īsti pārlieci­nāti…

Tinu skrubināja nagus un domāja.

—   Nu, es nezinu… — viņš beidzot novilka. — Es jums lab­prāt palīdzētu… Bet nezinu, kā būs ar pārējiem… Es nekādā ziņā nesavākšu visu kori, sevišķi tagad, pēc visiem tiem notikumiem. Liela daļa neparko tagad nebrauks uz Tuļu salu.

Ralfs sadrūma.

—    Bet, pag, pag… — ieteicās Tinu. — Ko jūs tur īsti teicāt? Jums vajag kaut kādu mūsu dziesmas fragmentu, ja?

—   Jā, bet vajag, lai tas skanētu precīzi tāpat kā toreiz, svēt­kos, — teica Ralfs.

—    Bet tad jau mums nemaz nevajag visu kori, — iesaucās Tinu. — Pietiek, ja es sadabūšu pa vienam cilvēkam no katras balss, tad jau skaņas būtībā paliks tādas pašas.

—   Jā, bet tas tomēr nebūs tas pats, — iebilda Ralfs. — Dzie­dājumam nebūs tā spara…

—   Nu, tur neko nevar darīt. — Tinu noplātīja rokas. — Vai nu tā, vai nu nekā. Visu kori es nemūžam nesavākšu.

Ralfs sadrūmis domāja.

—   Ak, nu labi, — viņš beigās piekāpās. — Ja jau citādi nevar, mēģināsim tāpat. Galvenais, lai skaņas butu precīzi tādas pašas.

—  Tādas tās būs, — apgalvoja Tinu.

Tā nu viņi beidzot bija nonākuši pie kāda rīcības plāna, un pec pastaigas ar Benu Tinu devās atpakaļ uz ciemu, lai jau šo­vakar sarunātu nepieciešamos cilvēkus. Uz Tuļu salu viņi bija ieplānojuši doties jau nakamajā rītā, lai nekavētu laiku. Kā pareizi teica Ralfs — ezers kuru katru dienu varēja kļūt nepieejams.

Aluķēmu Vecais nebija rādijies, un Monika jutās atvieglota. Viņa zināja, ka vajadzēs melot par to, ko redzēs ar Aci, turklāt tagad viņa no Vecā ari baidījās, un tas viss kopā darīja viņu ner­vozu.