Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika bija pārāk apjukusi no drausmīgā notikuma un paš­reizējā ļembasta visapkārt, ta ka pat īsti neklausījās, ko kārtības sargi vaicāja. Viņa ieklausījās tikai tad, kad sāka runāt Ruta. Ruta vienīgā bija ievērojusi, kā īsti negadījums noticis. Viņa stāstīja, ka īsi pirms tam vecākais no puišiem, ķerdams tules, sācis virzīties aizvien tuvāk otra puiša smailītei. Kādā brīdī, kad puisis bijis paliecies, lai izceltu no ezera kārtējo zivi, viņš ar airi, ko turējis otrā rokā, neviļus uzsitis pa otra puiša airi. Acumirkli abi zaudē­juši līdzsvaru, un smailītes apmetušās otrādi.

Visi drūmi klusēja.

Kārtības sargiem vairāk jautājumu nebija, un viņi beidzot lika visus mierā.

—   Dosimies projām, — beidzot klusām sacija Ērlas mate. — Te mēs vairs neko nevaram līdzēt.

Ērlas tēvs pamāja, un viņi devās cauri biezoknim, kas sargāja līcīti, atpakaļ uz laivu. Drūmā noskaņojumā viņi īrās atpakaļ pāri ezeram, Arvilam cieši iekrampējoties sava soliņa malās.

—  Tas tevi neglābs, ja laiva apgāzīsies, — sacīja Ralfs, bet va­rēja redzēt, ka arī viņš jūtas līdzīgi Arvilam. Tobrīd visi tā jutās.

—   Laiva neapgāzīsies, — stingri noteica Ērlas tēvs.

Tik un tā visi, ieskaitot Ērlas vecākus, bija ārkārtīgi atviegloti, kad beidzot nokļuva krastā. Klusēdams Ērlas tēvs izvilka no ūdens laivu un nostiprināja to ratu aizmugurē, un tāpat klusē­dami viņi devās mājup.

—   Tagad es zinu, ko darīja tas puisis, kad Monika viņam biezoknī uzskrēja virsū, — pec ieilgušā klusuma brīža ierunājās Ērlas tēvs. — Viņš lasija tārpus sacensībām. Bet tagad, kad es to zinu, tam vairs nav nekādas nozīmes…

ASTOTA nodaĻa ATSKAŅU DĪĶIS

Traģiskais notikums Tuļu salā bija satraucis mežaļaužu prātus. Visi par to vien runāja, un tika lemts, ka vajadzētu atkal uzlikt ezeram aizliegumu. Tam nedrīkstētu tuvoties ne dienā, ne nakti, un tā krastā regulāri patrulētu kārtības sargu un brīv­prātīgo vienības. Ērla stāstīja, ka patlaban tiekot izstrādāts jauns likums par ezera neaizskaramību. Līdzko likums būšot pieņemts (un tas notikšot tuvāko dienu laika), ezers vairs nebūšot pieejams.

—   Un labi vien ir, — sacīja Arvils. — Tas ir pilnīgs ārprāts — doties uz ezeru, kas ierij cilvēkus!

—     Un tomēr nedaudz žēl, — domīgi ieteicās Mežsargs. — Sala ir tik interesanta, un Atskaņu dīķītis tik jauks…

Par atbildi Arvils ar Ralfu izbolīja uz viņu baltu aci, un Mež­sargs aprāvās.

—  Vismaz tules tagad varēs dzīvot mierīgi, — nosprieda Ruta.

Tika runāts arī par bojāgājušajiem. Viens no viņiem, tas, kura

brālis bija palicis dzīvs, bijis vietējais, no Klabiķu ciema. Otru, vecāko no visiem četriem, neviens nepazina. Bija skaidrs, ka viņš nav šejienietis. Puiši stāstīja, ka ar Orli — ta viņu saucis — iepazi­nušies pirms pāris mēnešiem, viņš esot no kāda kaimiņu ciema, neatceroties īsti, no kura. Bet, kad uz kaimiņu ciemiem aizsūtīja seru vēsti par bojāgājušo, neviens tuvinieks nepieteicās, un nekādi piemiņas pasākumi netika rīkoti. Taču Orles personības meklē­jumi ātri pierima, jo lielāka uzmanība bija jāveltī dzīvo mežaļaužu drošībai — tam, ka norobežot ezeru, lai līdzīgi nelaimes gadījumi vairs neatkārtotos.

Tās dienas vakarā, kad Ērla bija pavēstījusi par ezera noro­bežošanas plāniem, Ralfs satraukts iebrāzās Monikas un Rutas istabā.

Abas meitenes spēlēja kārtis, bet Ralfs tūlīt sarausa tās vienā kaudzē un pabīdīja malā.

—  Ko tu dari? — dusmīgi prasīja Ruta. — Kas tev lecies?

—   Nav laika spēlēt kārtis, — nervozi dīdldamies, teica Ralfs. — Vai jus dzirdējāt, ko Ērla teica, — viņš aizelsies runāja. — Kuru katru brīdi ezeram var uzlikt apsardzi!

—   Nu, un tad? — nesaprata Ruta. — Tas taču labi, ka ezeru taisīs ciet. Tad arī mums vairs nevajadzes uz turieni braukt.

Ralfs paskatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu pilnīgi bezcerīgs gadījums, kam nupat zudusi pēdējā cerība uz atlabšanu.

—  Mums ir jāmēģina tikt iekšā tajā dīķī, — viņš paziņoja.

—   Ko? — viena balsī iebrēcās Ruta ar Moniku.

—   Nu, es domāju, ne jau mums visiem, bet Monikai, — Ralfs precizēja.

—   Ko? — tagad iekliedzās Monika viena pati. — Kas tev tās par stulbām iedomām? Vai tu esi galīgi zaudējis sajēgu?

—   Protams, ne, — Ralfs vēsi atteica. — Tu pati mani uzvedi­nāji uz šim domām. Un tagad es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tieši to, ko mums, tas ir — tev, vajag darīt.

—  Ne, tu patiešām esi traks, — nogrozījusi galvu, teica Monika.

—   Labāk paklausieties, — Ralfs bija neatlaidīgs. — Monika, tu taču pati stāstīji, ka tev licies — tajā dīķi mūs gaida atrisinā­jums. Un vēl tu teici, ka abas reizes, kad ūdens izgaisa, tu dzirdēji līdzīgas skaņas. Tas taču nozīmē, ka mums tikai vajag saprast, kas tās īsti bija par skaņām, un mēs, tas ir — tu, tiksi tur iekšā!

Viņš izskatījās gaužām lepns par saviem secinājumiem. Monika turpretī izskatījās gaužām nikna.

—    Nudien, tu esi pavisam traks! — viņa sauca. — Tas saules dūriens ir kaut ko nodarījis tavam smadzenēm. Kā tu vari izdarīt šādus spriedumus no kaut kāda sapņal

—   Tu pati teici, ka tas neesot bijis īsts sapnis, — atgādināja Ralfs.