Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Teiksim, ka gribam redzēt, vai dīķis reaģē arī tad, ja viņi uz to neskatās, — sacīja Monika.

Visi piekrita. Lai cik ērmota, tā bija vienīgā izeja šajā pavisam dīvainajā situācijā. Tagad, kad viss bija sarunāts, viņi devās uz priekšu ātrāk, lai panaktu pārējos, kas jau bija labu gabalu priekšā.

Centrālais laukums, kad viņi tajā iznāca, Monikai šķita vien­tuļš un pamests. Koka tribīnes, no kurām mežaļaudis bija vēro­juši krāsu izrādi Atskaņu diķi, bija novāktas, un vienīgais, kas at­gādināja par nesenajiem svētkiem, bija izmīdītās un izsēdētās sūnas. Dīķītis laukuma vidū kā allaž bija mierīgs un iezaļgani caurspīdīgs.

Visi klusām piegāja pie tā un apstājās.

— Nu, labi, — teica vecākais no kora zēniem. — Sastājamies tā, kā būtu stāvējuši pēc balsīm, ja koris sastāvētu no mums vien.

Visi ieņēma savas vietas. Tad Juso pacēla rokas kā diriģents, un pēc mirkļa koris sāka dziedāt. Dziesma skanēja tikpat dzidri un tīri kā vakar, kad koris bija pilnā sastāvā. Protams, skaņai pietrūka tā sulīgā toņa, kas radās no daudzajiem dziedātājiem, taču dziesma nebija pazaudējusi nevienu pašu noti. Turklāt, stā­vot tik tuvu korim, Monika nejuta atšķirību; viņai likās, ka skaņa ir tieši tāda pati kā vakar.

Ari Atskaņu dīķis, šķiet, nemanīja atšķirību starp vakardie­nas un šodienas dziedājumu un rādija savu krāsu izrādi tāpat, kā bija to rādījis vakar.

Monika un arī visi pārējie aizrautīgi vēroja, kā dīķītis maina krāsas atbilstoši dziedājumā tempam un skaņas augstumam. Tā bija tik dzīva izrāde, ka Monikai sāka likties — arī dīķītis ir dzīvs un iestudējis šo brīnišķīgo priekšnesumu kopā ar kori. Skatīties bija tik aizraujoši, ka Monika pat aizmirsa, kadeļ ir šurp ieradu­sies. Tikai kad dīķitis piepeši satumsa tumši zils un tam pārskrēja tāda kā dzeltenīga migliņa, Monika atkal atcerejas.

Bet viņa bija pārliecināta, ka pagaidām nekas nav noticis. Viņa nebija novērsusi no dīķa ne acu, un pārējie tāpat. Šoreiz viņa paturēja prātā savu galveno uzdevumu, jo mirklis, kad ūdens pa­gaisa, bija tik īss, ka vajadzēja īpaši uz to koncentrēties, lai nepa­laistu garām.

Un tad tas notika.

Vienu īsu acumirkli, bet tas bija noticis, Monikai par to nebija šaubu.

Viņa uzmeta satrauktu skatienu draugiem un saprata, ka ari viņi ir redzejuši to pašu, ko viņa. Koris nebija nekā pamanījis un mierīgi turpināja dziedāt.

—   Au, au, au! — piepeši iesaucās Ralfs un pacēla roku. Kora dziedātāji izbrīnīti uz viņu paraudzījās, bet turpināja dziedāt. Tad Ralfs pieskrēja viņiem klat.

—   Lūdzu, pārtrauciet uz mirkli! — viņš sauca. — Uz vienu īsu mirklīti! Lūdzu, lūdzu!

Dziedātāji apklusa un pārsteigti vērās uz Ralfu.

—   Kas noticis? — prasīja Juso. — Vai tev slikti?

—   Nē, nē, — satraukti atsaucās Ralfs. — Man ir pavisam labi, es tikai gribētu, lai jus velreiz nodziedat šo pašu fragmentiņu.

—   Kuru? — nesaprata Juso.

—   No kuras vietas sākot? — vaicāja viena no meitenēm.

Ralfs samulsa. Nudien, no kuras vietas? Viņam nebija ne jaus­mas. Viņš paraudzijas pēc palīdzības uz Moniku un Rutu, bet tās kratīja galvu.

—   Nu, pamēģiniet paņemt kādu gabaliņu atpakaļ, — viņš sacīja. — Pavisam nedaudz, kādas desmit sekundes pietiktu.

—   Kādēļ? — pavisam apjucis, vaicāja Juso. — Kam tev tas vajadzīgs?

—   Ēēēē… Hmmm… — Ralfs stostījās. — Tur kaut kas skanēja ļoti labi… viens akords… kaut kas tāds ļoti īpašs… Man tas varētu noderēt, kad atgriezīšos mājās… Es arī dziedu korī, un pašreiz mēs gatavojamies lielajiem dziesmu svētkiem, mums ļoti node­rētu kaut kas tāds pikants…

Viņš bija gaužām aizrāvies un apklusa tikai, kad Monika viņam nemanāmi iespēra pa potīti.

—  Ak, tā… — novilka Juso. — Nu, ko, mums jau nav grūti…

Viņš bridi apspriedās ar parejiem dziedātājiem un, kad viņi

bija vienojušies, atsāka dziedāt. Monika un pārējie saspringti blenza uz dīķīti. Un atkal uz īsu mirkli ūdens izgaisa. Un acumir­kli parādījās no jauna. Ja kāds šajā brīdī būtu pamirkšķinājis acis, viņš to būtu palaidis garām — tik īss bija šis mirklis.

—   Āāāāā…! — iebrēcās Ralfs tādā balsī, ka dziedātāji mo­mentā apklusa.

—   Kas tad nu atkal? — sapīcis jautāja Juso, noskurinādamies tā, ka drēbes uz viņa kārnajām miesām kratījās kā tukši maisi.

—   Tas bija tas! Tas akords! — Ralfs kliedza tā, ka dīķītis sa­tumsa gluži melns. — Lūdzu, lūdzu, — viņš pieglaimīgā balsi lū­dzas, — nodziediet to vēlreiz.

Juso novaikstijās, un pārējie neizpratnē vērās uz Ralfu, kurš kā apsēsts lēkāja apkārt dīķītim, vērīgi to pētīdams.

Koris uzsāka dziedāšanu, bet tagad to pārtrauca Monika, kas piepeši pieskrēja pie Tinu.

—   Paklau, vai tu nevarētu panākt malā, — viņa pusčukstus sacīja. — Man tev kas jāpalūdz.

Tinu pasmaidīja un devās līdzi Monikai, kora meitenēm skaļi ķiķinot. Kad viņi bija ārpus dzirdamības robežām, Monika pāris vārdos izstāstīja, ko viņi grib panākt. Protams, viņa neteica neko par kringiem un dimantu Ciltstēvu, tas nemaz nebūtu pāris vār­dos izstāstāms, bet atklāja, kas, pēc viņu novērojumiem, notiek ar dīķīti. Tinu bija ārkārtīgi pārsteigts.

—  Tu gribi teikt, ka tas izgaist?! — viņš satraukti sauca.