Monika un Dimantu Ciltstēvs

Signe Kvaskova

Monika un Dimantu Ciltstēvs

PiRMA NODALA VĒSTiS NO MEŽA.

Kāda siltā maija pecpusdiena Monika sedeja sava istabā pie atvērta loga un noraudzījās, kā vieglais vējiņš šūpo mājas priekšā augošās liepas zarus.

Smaržoja pēc pavasara.

Lejā pa ielu šaudījās automašīnas, bet no ceturtā stāva loga varēja redzēt tikai koši zaļo koku lapotni un zilās debesis, kas vidēja tai cauri. Kādā zarā, kas bija vistuvāk logam, šūpojās divi mazi kristāla putniņi un klusām šķindēja. Putniņi bija Meža Večas dāvana, un ikreiz, kad Monika dzirdēja šķindoņu, viņa atcerējās par neparastajiem notikumiem Mežā.

Kopš Monikas atgriešanās no Meža bija pagājuši septiņi mē­neši…

Toreiz, rudeni, viņa bija atklājusi, ka pa vannas caurumu var nokļūt pavisam citā pasaulē, ko sauca par Mežu. Un šajā Mežā viņa kopa ar trim citiem bērniem bija pavadījusi pusgadu, cenšoties atrast vecmāmiņas, kuras Klinšu krāvumos bija ievili­nājuši neparasti un baismīgi radījumi — aluķēmi. Mežā viņa bija iepazinusies ar Meža Veču, Mežsargu, mežaļaudīm un daudzām savādām un bieži vien ārkārtīgi bīstamām radībām…

— Drīz mēs atkal dosimies turp, — Monika sacīja Benam. — Tikai šoreiz mums nevajadzēs nevienu meklēt. Šoreiz mes tur būsim tāpat vien — brīvdienās.

Bens — Monikas lielais, pinkainais suns — patlaban noņēmās ap radio. Radio bija viņa aizraušanās un viņa ikdiena. No rita lidz vakaram suns varēja bakstīties ap radio kloķi, mainīdams stacijas un kaukdams līdzi. Bens necieta vienīgi klavierspēli un jodelē­šanu. Tādās reizēs viņš metās apstrādāt kloķi ar tik lielu dedzību, ka radio draudēja izjukt pa detaļām.

—   Vēl sešas dienas, — domīgi sacīja Monika, raudzīdamās sienas kalendārā, — un pirmais jūnijs būs klāt. Vai dzirdi?

Bens ar kloķi zobos kaut ko noņurdēja. Viņam likās, ka šī sa­runa nav tik svarīga, lai tās dēļ pamestu radio.

Pirmajā jūnijā Monika gatavojās atkal doties uz Mežu. Tā viņi — Meža Veča, Monika un trīs pārējie bērni Ruta, Ralfs un Arvils — bija nolēmuši, kad vecmāmiņas bija atrastas un viņi šķīrās, lai atgrieztos katrs savās mājās.

Un nu pirmais jūnijs bija pavisam tuvu.

Bens rūkdams grozīja kloķi, un radio neapmierināti šņāca, pārlēkdams no vienas stacijas uz citu. Piepeši istabu piepildīja skaļa jodelēšana. Bens izlaida kloķi no zobiem un ierējās. Tad viņš uzsita ar ķepu pa kādu pogu. Radio apklusa, bet Bens vīlies ievil­kās kaktā un apgūlās, uzlicis galvu uz priekšķepām.

Monika pacēla acis no kalendāra.

Saraukusi uzacis, viņa piegāja pie radio un ieslēdza to.

Jodelēšana turpinājās pilnā sparā. Monika pagrozīja kloķi, mēģinādama atrast citu staciju. Taču arī nākamā stacija raidīja jodelēšanu.

Tāpat arī nākamā.

Un nākamā.

Bens gulēja, uzlicis priekšķepas uz ausīm, un izmisīgi smilk­stēja. Beidzot Monika izslēdza radio, un Bens apveltīja viņu ar pateicīgu un vienlaikus pārmetošu skatienu.

—   Dīvaini… — noteica Monika un apsēdās pie galda.

Tieši tāda jodelēšana bija skanējusi todien, kad Meža Veča viņai bija atsūtījusi kristāla putniņus, kas tagad karājās ārā, liepā. Turklāt atsūtījusi nejau pa pastu. Putniņi, ietīti auduma lupatiņā, bija mētājušies vannā, kur tos atrada Monikas vecmāmiņa. Acīm­redzot tie bija ceļojuši tādā pašā veidā kā Monika — pa vannas caurumu…

Monika vēlreiz piegāja pie radio un pagrozīja kloķi. Bet viņa varēja griezt to kaut no viena gala līdz otram — visas stacijas raidīja vienīgi jodelēšanu.

Bens bija apsēdies pie durvīm un ilgu pilnu skatienu vērās uz durvju rokturi.

Monika izslēdza radio, un Bens atkal apgūlās.

—   Kā tu domā? — Monika jautāja sunim. — Vai tas varētu būt saistīts ar Mežu? Varbūt Meža Veča ir sajaukusi datumus un viņai šķiet, ka pirmais jūnijs ir jau šodien…

Bens nedomāja itin neko.

Viņš gulēja.

—   Jāiet paskatīties, — nomurmināja Monika. — Varbūt viņa kaut ko ir atsūtījusi… — Un viņa devās uz vannas istabu.

Taču vannas istabā viņa neko savādu neatrada. Viss bija kā parasti, un nedz vannā, nedz arī kur citur nekādi dīvaini priekš­meti nemētājās.

—   Hmm… — noteica Monika un devās ārā no vannas ista­bas, koridorā saskriedamās ar vecmāmiņu.

—   Ā, Monika, — paklau, ieiesim tavā istabā, — vecmāmiņa klusām teica un izskatījās satraukusies.

—   Vai tu zini, ka pa radio skan tikai jodelēšana? — vecmā­miņa jautāja, kad viņas bija aizvērušas aiz sevis durvis. Lieta bija tada, ka vectēvs neko nezināja ne par Mežu, ne ari par to, ka vec­māmiņa kādreiz bija pazudusi. Līdz tam laikam, kad Monika atgriezās mājās ar īsto vecmāmiņu, viņas vietā bija bijusi cita vecā­māte. Neīstā. Bet, līdzko īstā vecmāmiņa bija atpakaļ, vectēvam, šķiet, likās, ka tā ir bijis vienmēr, un ne Monika, ne vecmāmiņa necentās viņam šo ilūziju graut. Skaidrojums būtu bijis pārlieku neticams…

—   Zinu, — atteica Monika. — Tāpat kā toreiz?

—  Tāpat.

—  Es jau pārbaudīju vannas istabu, — sacīja Monika. — Tur nekā nav.

—  Ak tā, — noteica vecmāmiņa. — Nu, kas zina… Varbūt tā ir tikai sakritība.