Monika un Dimantu Ciltstēvs

Vecais neieradās ari tovakar, un tā nu nakamajā rītā Monika, Ruta, Ralfs un Arvils bija augšā jau septiņos, lai dotos uz Klabiķu ciemu pie Tinu un Ērlas.

Meža Večai un Mežsargam tieši tā ari tika pateikts — ka viņi dodas uz mežaļaužu ciemu. Samelots tika vien pašās beigās, kad Monika piebilda — viņi tur pavadīšot visu dienu. Protams, neva­rēja būt ne runas par to, ka viņi varētu atzīties. Jau tagad Meža Veča skatījās ar lielām aizdomām, bet beidzot tomēr palaida.

—  Lai jau viņi iet, — teica arī Mežsargs. — Vai tad būs labāk, ja viņi nīks šeit mājās un nokausies ar drūmām domām? No alu­ķēma arī nav ne miņas, un nesāksim taču mēs viņa dēļ caurām dienam tupēt mājās!

Tā nu bērni devās pāri priežu pakalniem uz Klabiķu ciemu. Bens gan šoreiz tika atstāts mājās, jo pasākums bija visai riskants.

Klabiķu ciemā viņi vispirms satika Ērlu, un tad visi kopā devās uzmeklēt Tinu. Viņš bija teicis, lai gaidot viņu pusdeviņos pie ciema pirmajām būdām.

Un patiešām, tur viņš bija. Viņš un vēl desmit mežaļaudis — piecas meitenes un pieci zēni.

—  Mums ir ari transports, — lepni sacīja Tinu. —Juso, parādi savu braucamo!

Pagarš, kārns mežazēns, gadus sešpadsmit vecs, nošmauk­stināja ar lūpām, un tūlīt no ejas starp krūmiem parādījas rati, kurus dīžādamies vilka brangs, varena auguma zirgs.

—  Lūdzu, — teica Juso un ceremoniāli palocījās. — Kučieris ir jūsu rīcībā!

Visi sakāpa ratos, Juso nošvīkstināja pātadziņu, un zirgs iezvie- dzies metās uz priekšu. Monika bija baidijusies, ka brauciena laikā viņiem vajadzēs atkauties no daudzajiem jautājumiem par to, kas te īsti šodien notiks, bet viņas raizes izrādījās veltīgas. Juso zirgs drāzās uz priekšu tādā ātrumā, ka rati burtiski lidoja, izņe­mot tās reizes, kad tie nevis lidoja, bet lēkāja… Visi sēdēja, ieķēru- šies rokturos, un mutes bija jātur ciet, citādi kādā no ratu vir­tuozajiem lēcieniem varēja palikt bez mēles…

Tā kratīdamies un raustīdamies, viņi visai ātri sasniedza ezeru. Zirgs, kareivīgi zviegdams, kā dusmīga, bruņa torpēda izbrazas cauri krūmājam un, saceldams veselu putekļu mākoni, nobrem­zēja pašā ezera krastā.

—   Prrr, — teica zirgs.

—   Fū, — teica Juso, izlēkdams no ratiem un noskurinādamies kā suns. — Tas zirgs ir gatavā fūrija, — viņš sacīja. — Toties ātrs.

Visi seši mežapuiši ķeras pie laivas, kas stāvēja garo ratu aiz­mugure un, atsējuši to, aizstiepa līdz ezeram un iegremdēja ūdenī.

—   Nu, dosimies nu, — teica Juso. Visi sakāpa laivā un sāka irties pāri ezeram.

Tagad sākās jautajumi, no kuriem Monika bija baidījusies.

—   Es ta sapratu, ka jūs vakar tās burzmas dēļ nespejāt īsti sa­skatīt dīķīti, — ieteicās kāda no mežameitenēm, kuras mati bija neparasti biezi un savijušies sīkās, sīkās cirtās.

Monika jau atvēra muti, lai protestētu, bet tad aptvēra, ka Tinu tā ir teicis, lai butu mazāk jautājumu.

—    Tā ir, — viņa piekrita. — Paldies, ka varējāt šodien at­braukt. — Viņa pasmaidīja un pateicīgi piemiedza ar aci Tinu.

—   Tas nav nekas, — attrauca vecākais no viņiem. — Mums pašiem patīk skatīties uz Atskaņu dīķi. Un jāatceras, ka šī varbūt ir pēdējā iespēja turp aizbraukt — jau rit ezeram uzliks apsardzi.

—   Jau rīt? — vienā balsī iesaucās Ralfs ar Moniku.

—   Jā, tā viņi vakar vienojās. Šodien izdomās, kādu aizsardzī­bas sistēmu labāk ierīkot, un jau rīt sāks dežurēt pirmās patruļas.

Monika neteica vairs neko. Bet viņa saprata — ja viņi šodien neko neatklās, būs zudusi lieliska iespēja tikt klāt dimantu Cilts­tēvam. Protams, ja pieņem, ka Ralfam taisnība.

Nebija ne runas par to, ka varētu uzticēties mežaļaudīm. Ta­gad, kad arī aluķēmi bija izrādījušies blēži… Nē, nē, viņiem pa­šiem jātiek ar visu galā.

Tā kā airēja veseli seši cilvēki, viņi diezgan ātri sasniedza Tuļu salu. Laivu pieseja pie kāda resna vītola, kas auga tuvu pie ūdens, un visi devās cauri mežam uz centrālo laukumu.

Kamēr viņi gāja, Monika paraustīja aiz rokas Rutu, Ralfu, Arvilu un Erlu, aicinādama viņus palikt nedaudz iepakaļ. Kad kora bērni bija pagājuši gabaliņu tālāk, Monika čukstēja drau­giem: — Kad viņi dziedās, uzmanīgi vērojiet dīķīti. Nenolaidiet no tā ne acu. Un, kad ūdens izgaisis — ja tas izgaisīs —, palūgsim viņus atkārtot to, ko viņi tikko būs dziedājuši.

—   Vēl kas, — pusbalsī ieteicās Ralfs.

—   Kas?

—   Mums jāsaka, lai viņi stāv pret dīķi ar mugurām. Citādi viņi paši pamanīs, ka ūdens izgaist.

—   Nu, ja viņi to līdz šim nav pamanījuši… — novilka Arvils.

—     Līdz šim viņi to nav pamanījuši, jo tas ilga tikai daļu sekundes — to pavisam viegli varēja nepamanīt. Bet šoreiz — ja viņi atkārtoti dziedās to vienu fragmentu, ūdens ilgāk paliks iz­gaisis. Un tad viņi nevarēs to nepamanīt.

—   Diez kas nav… — teica Arvils. — Ko lai mēs viņiem sa­kām? Viņi taču teica, ka paši arī grib redzēt dīķīti…

—   Jā, patiešam nezinu, — atzina arī Ralfs. Būtu pārlieku dī­vaini lūgt korim dziedāt, uzgriežot dīķim muguru.

—   Zināt ko, — ieteicās Monika. — Sākumā lai jau viņi stāv un skatās. Bet pēc tam, kad būsim atklājuši īsto dziesmas frag­mentu, palūgsim viņus aizgriezties.

—   Nu, un ko viņiem teiksim? — jautāja Ralfs.