Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Kuš, nekliedz tik skaļi, — Monika šņāca. — Jā, to tas dara. Un mums vajag zināt, tieši kuras skaņas liek tam izgaist, vai saproti?

—   Kādēļ? — prašņāja Tinu.

—   Ak, es nevaru tagad stāstīt, tas ir pārāk garš runājamais, — atvairījās Monika. — Bet tu varētu mums palīdzēt. Kad dziedāsi, uzmanīgi vero dīķīti un mēģini atcerēties, ko tieši jūs dziedājāt tajā mirklī. Tu pārzini to dziedamo, tev bus skaidrāk redzams, tieši ko jūs tajā mirklī dziedājāt. Saproti?

—   Nūjā… — nepārliecināti novilka Tinu. — Es pamēģināšu… Bet ja nu es neko tajā dīķī nepamanīšu?

—   Pamanīsi. Ja skatīsies un nemirkšķināsi acis, — apgalvoja Monika.

—   Nu, labi, — teica Tinu, un viņi devās atpakaļ pie pārejiem.

Monika tagad nevarēja palūgt kori pagriezties pret dīķi ar

muguru, jo Tinu tas bija jāredz.

—   Ko mums tagad dziedāt? — vaicāja Juso. — To pašu, ko pirmīt?

—  Jā, jā! — sauca Ralfs. — To pašu, tieši to pašu!

Un koris dziedāja. Ralfs bija notupies pie diķīša pašas malas un iemērcis roku ūdenī. Pēc brītiņa Ralfs atkal auroja, lai viņi at­kārto. Un viņi atkārtoja.

Tā tas turpinājās vismaz desmit reižu, līdz Juso apnika.

—   Nē, nu gan pietiks. Tu noteikti jau atceries no galvas visus akordus un vēl nezin ko, — viņš sapīcis teica. — Mēs maitājam dziesmas veselumu, šādā veidā atkārtojot vienu vienīgu frag­mentu desmitiem reižu. Vai nu mēs tagad dziedam visu līdz ga­lam, vai arī nedziedam vispār.

Ralfs izmisis paraudzījās uz Moniku. Viņš tā arī nebija aptvē­ris, kas īsti tiek dziedāts tajā svarīgajā mirklī. Vienkārši mirklis bija par īsu. Bet Monika pavērās uz Tinu un redzēja, ka viņš pie­miedz ar aci.

—   Viss ir kārtībā, — Monika pačukstēja Ralfam. — Mums tas ir roka, lai viņi dzied vien tālāk.

Ralfs izbrīnījies uz viņu palūkojās un pamaja Juso, lai tas rīkojas pēc sava prāta. Un koris atkal dziedāja, tikai šoreiz visu līdz galam, un dīķītis atkal bez mitas mainīja krāsas, vairs neiz- gaisdams.

Kad koris apklusa, Tinu piegāja pie Monikas.

—   Nu, ko, — viņš teica. — Es patiešām to mirkli uzķēru. Sa­vādi, kas ar to dīķīti notiek… Nekad agrāk nebiju to ievērojis.

—   Bet tas dziedamais tev ir skaidrs, ja? — nepacietīgi vaicaja Monika.

—   Pilnīgi, — apgalvoja Tinu. — Un interesanti, ka tajā mirklī nemaz nedzied viss koris.

—  Nē? — brīnījās Monika. — Un kas tad ir tie, kas dzied?

Tinu mulsi iesmējās. — Nu, es dziedu… vēl Juso… Mēs abi velkam tādu ka "ēēēē", un tad mums pievienojas Keja… Un tieši tobrid ūdens pagaist. Es to pamanīju uzreiz, līdzko tu man pa­stāstīji, par ko ir runa. Pārējās reizēs es tikai pārliecinājos. Tas ir simtprocentīgi.

—   Tātad jusu ir tikai trīs… — domīgi teica Monika.

—   Nu, tā sanāk. — Tinu paraustīja plecus. — Ko darīsim, mēģināsim vēlreiz?

—   Nē, šķiet, ka Juso grib doties prom.

Tā patiešam likās. Viņš jau bija sācis iet uz biezokņa pusi, un pārējie viņam sekoja.

Ralfs palēkdamies pieskrēja pie Monikas un Tinu.

—  Paklau, dari kaut ko! — viņš sauca Tinu. — Viņi jau iet pro­jām!

—   Pag, kuš, — Monika teica un pastāstīja, ko Tinu viņai nupat bija teicis. — Un galu galā, — viņa beigās sacīja, — es ne­varu līst tajā dīķī visu acu priekšā. Tad nu gan mums no paskaid­rojumiem neizvairīties…

—   Tu taisies līst dīķī? — Tinu iekliedzās.

Monika sarāvās. Viņa bija pavisam aizmirsusi, ka Tinu nezina visu, kas notiek.

—  Tu nedrīksti līst tajā dīķī! — Tinu sauca. — Tas ir pilnīgs neprāts! Tu redzēji, kas vakar notika ar tiem puišiem uz ezera! Vai tu gribi, lai ar tevi notiek tas pats?

—   Dīķis nav tas pats, kas ezers, — Monika nedroši sacīja. Kaut ka viņa par to nemaz tik pārliecināta nebija. — Turklāt mums ir savi apsvērumi…

—  Tur nevar būt nekādu apsvērumu, — Tinu dusmīgi atcirta. — Es tev aizliedzu list tajā dīķi, vai saprati?!

—   Tu man nevari neko aizliegt, — Monika pūcīgi teica.

—   Varu gan! Ja jau tu pati nejēdz, ko dari.

—  Jēdzu gan!

—   Nejēdz!

—   Apklustiet, jus abi, — iejaucās Ralfs. — Tinu, mums tev kaut kas jāpastāsta. Bet iesim, citādi pārējie aizbrauks bez mums.

Viņi lēnām devās pārējiem pakaļ, un Ralfs izstāstīja Tinu visu sākot no paša sākuma. Tinu uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam kaut ko pārjautādams. Kad viņš apklusa, Tinu likās pārdomājām tikko dzirdēto. Visbeidzot viņš teica:

—   Lai tie aizliegumi būtu kadi būdami, mēs atkļūsim šurp. Jūs, Juso, Keja un es. Un mes tiksim tam dīķim klat, ja tas patie­šām kaut ko no mums slēpj. Nekādi aluķēmi šajā Mežā nevaldīs, to es apsolu, — viņš caur sakostiem zobiem noteica.

Viņi bija iznākuši krastā, un visi pārejie jau sēdēja laivā.

—   Nu, kur jūs bijāt? — drebinādamies kā visniknākajā spel- goņā, prasīja Juso. — Vācāt rijējsēnes, vai? Kāpiet mudigi iekšā laivā, un braucam prom no šejienes, kamēr vēl kāds nav pama­nījis…

—    šodien taču aizliegums vēl nav spēkā, kur tad mums jāsteidzas? — brīnījās Ralfs.

—  Aizlieguma vēl nav, nē. Bet, ja kāds mūs šeit pamanīs, varu derēt, ka vienalga dabūsim tupēt kārtības sargu būdā un rakstīt paskaidrojumus, — Juso drūmi teica.