Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Mēs nedrīkstam viņus izbiedēt, — teica Ērlas tēvs. — Ja mēs piepeši uzkliegsim, viņi var sabīties un iegāzties ezerā. Tu taču zini, cik smailītes ir nestabilas.

—   Ak vai, ak vai, — lauzīdama rokas vaimanāja Ērlas māte.

Monika lūkojās uz četriem airētājiem ezera. Viņai likās, ka tās

ir kaut kāda veida sacensības. Vismaz, spriežot pēc ta, ka viss bija sācies pēc svilpes signāla un tā, ar kādu ātrumu viņi visi airēja, šādi varēja domāt…

Un tad kaut kas notika. Atkal atskanēja svilpe, smailītes šķita samazinām ātrumu, līdz patiešām gandrīz apstājās.

—   Vai manu dieniņ, viņi tūlīt zaudēs līdzsvaru, — vaidēja Ērlas māte. Ērlas tevs likās pārāk šausmināts, lai atbildētu.

Tad katrs airētājs šķita kaut ko ieberam ūdenī. Un pēc mirkļa viņi pārliecās katrs pār savas smailītes malu, grāba ar roku ūdenī un, kaut ko izvilkuši, meta to ķeselē. Smailītes zvīļojās, tik tikko noturēdamas līdzsvaru… Tomēr, kaut kadā neaptveramā veidā manipulēdami ar airi, puiši pamanījās noturēties uz ūdens.

—   Ko viņi dara? — beidzot pavaicāja Monika.

—  Tās ir sacensības, — paskaidroja Ērlas tevs, nenovērsdams no puišiem skatienu. — Viņi iebrauc ezerā ar smailītēm, un tad met ūdeni tārpus. Tules saskrien uz tārpiem, un viņi velk tās laukā. Uzvar tas, kurš noteiktā laika sprīdi pamanas izvilkt vis­vairāk zivju. Protams, ļoti aktuāls ir noteikums — viņiem jāno­turas virs ūdens…

—   Kas notiek, ja viņi iekrīt ūdenī? — klusām vaicāja Monika, kaut labi zināja, kas tad notiek.

lirlas tēvs drūmi uz viņu paskatījās. — Tad ar viņiem ir cauri. Tādas sacensības uz šī ezera ir kategoriski aizliegtas. Saprotamu iemeslu dēļ. Bet šādiem puišiem jau aizliegumi neko nenozīmē.

—   Līdz šim, kā par brīnumu, visas neatļautās sacensības ir beigušās laimīgi — neviena smailīte nav apgazusies, — piebilda Ērlas māte.

—   Kāpēc viņi izmanto smailītes? — brīnījās Ralfs. — Kāpēc viņi nevar braukt ar parastām laivām, kas būtu droši?

—   Tieši tāpēc, — ar skumjas ironijas pieskaņu sacīja Ērlas tevs. — Viņi negrib, lai butu droši, viņi grib, lai būtu pēc iespējas lielāks risks.

—   Un kādēļ ķert tules līča vidū, — nesaprata Ralfs, — ja pie krasta tās pašas dodas rokā?

—   Tā paša iemesla pēc. Tules, kas pašas dodas rokā, viņiem nerada nekādu interesi.

Tajā brīdī atskanēja plunkšķis, kam sekoja vel viens, un visi iztrūkušies paraudzījās uz ezeru.

Līdzšinējo četru smailīšu vietā tagad līcītī šūpojās vairs tikai divas. Turpretī otras divas gulēja uz ūdens ar dibeniem gaisā, un to airētāji ķepurojās pa ūdeni. Likās, ka atlikušajās smailītēs sē­došie ir apjukuši un nezina īsti, ko iesākt. Pirmajā mirkli viens pa­grieza savu smailīti, lai dotos krastā, tad otrs viņam kaut ko uzsauca, un viņi abi pagriezās pret ūdeni peldošajiem draugiem. Taču smailītes bija atradušās labu gabalu viena no otras, un, kamēr smailītēs sēdošie iras pie peldošajiem, sacēlas virpulis.

Tas sākās ar putekļsucējam līdzīgo skaņu, kam drīz sekoja līdz šim mierīgā ūdens savērpšanās virpuli.

Peldētāji, sapratuši, kas notiek, pagriezās pret krastu, bet nepa­guva nopeldēt ne paris metru, kad virpulis tos panāca. Vienā mirklī viņi abi vienkārši pazuda zem ūdens, un kopa ar viņiem pazuda ari virpulis. Vēl kādu mirklīti ūdens virskārta viegli viļņojās, bet tad kļuva mierīga, itin kā nekāda virpuļa nebūtu bijis. Krasta stā­vošie šausmās vēroja ezeru, bet atlikušajās smailītēs esošie puiši paniski īrās uz krastu.

Pirmais atguvās Ērlas tēvs.

—   Es skriešu pēc ļaudīm, — viņš izgrūda. — Tu parūpējies par šiem puišiem, viņi noteikti būs pamatīgi satriekti, — viņš sa­cīja sievai un iemetās mežā.

—  Skrienam, — iesaucās Ērlas mate un metās uz turieni, kur krastā vajadzēja izpeldēt abām smailītēm.

Bērni, neko nesacīdami, viņai sekoja.

Tālāk viss notika kā īstā murgā. Puiši, kad beidzot izkļuva krastā, bija tādā šokā, ka pat nespēja skaidri parunāt. Stostīdamies viņi murmulēja kaut ko gluži nesaprotamu, un aiz šausmām viņus kratīja drebuļi. Tad viens no viņiem sāka gauži raudāt — izrādījās, ka viens no bojāgājušajiem bijis viņa brālis. Otrs puisis, tas, kurš bija sevi dēvējis par kārtibas sarga dēlu, mēģināja viņu mierināt, bet bija redzams, ka viņš pats tik tikko turas.

Ari bērni nekādi nespēja atgūties no redzētā. Jau notikums ar kaijām bija viņus ļoti ietekmejis, bet tagad, kad tas pats notika ar cilvēkiem, tas bija vēl tūkstoškārt ļaunāk. Viņi klusi sēdēja malā, un Arvils laiku pa laikam notrauca pa asarai.

Tā viņi gaidīja kādu stundu, un tad ieradās Ērlas tēvs ar mežaļaudīm. Mežaļaužu bija vesels bars. Tur bija kārtības sargi, puišu vecāki un citi radinieki un milzīga varza ziņkārīgo. Vis- apkart skanēja raudas, vaimanas, un pārejie ļaudis, kam bojāgāju­šie nebija bijuši tuvi paziņas, aiz cieņas pret puišu piederīgajiem sarunājās pusbalsī.

Kārtības sargi vispirms mēģināja nopratināt abus puišus, bet viņi vēl aizvien bija parak lielā šokā, lai spētu atbildēt. Tad kartības sargi pienāca pie Ērlas vecākiem un bērniem.