Monika un Dimantu Ciltstēvs

—    Nepavisam. Ar ātrumu, kādā braucam mēs, tas mums prasīs apmēram desmit minūtes.

—   Nu, tad braucam, — visžēlīgi atļāva Arvils. — Un kas tur ir tik interesants?

—   Ak, nu jūs vienkārši varesiet labāk apskatīt zivis, — sacīja Ērlas tēvs. — Tur tās pienāk pie paša krasta un nemaz nebēg, kad cilvēks iebrien pie viņām ūdeni. Tāpēc to vietu stingri uzmana Mežsargs uz maiņām ar mūsu ciema kārtības sargiem, jo to ir iecienījuši maluzvejnieki. Nav jāpieliek ne mazākās pūles, lai sa­ķertu zivis taja vietā. Vienkārši jāiebrien ūdenī un jāvāc tās kopa — un ir tādi nelāgi cilvēki, kas to izmanto.

Airiem klusi šļakstot, viņi lēnām virzījās apkart salai. Laivu rinda krastmala pamazām kļuva retaka, līdz beidzās pavisam. Tagad viņi irās gar pavisam — mežonīgu — salas krastu — nekas neliecināja, ka kaut kur uz salas būtu kādi ļaudis.

—   Vai tālu vēl? — nepacietīgi tincināja Arvils.

—   Nē, nē. Vai redzi to zemesragu, kas iestiepjas talu ezerā? Mēs apstāsimies tepat, šaipus tā, — teica Ērlas tēvs. — Irties ze­mesragam apkart būtu pārāk ilgi. Pāriesim tam pāri kājām — tas ir pavisam šaurs, labi ja kādi pārdesmit metri.

—  Tiešām? — brlnijās Ralfs. — Man izskatās, ka tas ir necaur­ejams.

—  Tā tikai liekas, jo tas ir biezi aizaudzis. Bet, kas zina ceļu, var iziet tam cauri minūtes laikā.

Pēc neilga laiciņa viņi sasniedza zemesragu, un Ērlas tēvs iestūrēja laivu niedrēs.

—   Tuļu nārsta laikā uz šo vietu vispār aizliegts braukt, — paskaidroja Ērlas tēvs. — Man ir īpaša atļauja, jo es dažreiz pa­līdzu kārtības sargiem ka brīvprātīgais. Manuprāt, ar viņiem un Mežsargu ir par maz, lai nosargātu zivis, jo maluzvejnieku ir daudz vairāk.

Viņi devās iekšā mežā, Ērlas vecākiem ejot pa priekšu un rā­dot ceļu. Patiešām, kaut arī no ārpuses tas nebija pamanāms, likās, ka šeit biezoknim cauri ved taciņa. īstas taciņas, protams, nebija, bet Ērlas vecāki gāja raitā solī, ikreiz atrazdami kadu eju cauri krūmu mudžeklim vai kopā savijušamies koku stumbriem.

—   Kāpēc tules nārsto tieši šeit? — vaicāja Monika.

—  Grūti pateikt, — sacīja Ērlas tēvs. — Varbūt tāpēc, ka šis ir ļoti kluss un mierīgs līcītis. Pat ja visapkārt plosās vētra, šajā vietā viļņu tikpat ka nav, jo arī no otras puses līci ieskauj zemesrags. Tālāk ezera tie puslokā tuvojas viens otram un gandrīz savieno­jas, tā ka paliek pavisam šaura sprauga, kas savieno līci ar pārējo ezeru.

Runādami viņi bija iznākuši no biezokņa, un nu viņu priekšā saulē mirgoja līcītis, par kuru bija runājis Ērlas tevs.

Monikai likās, ka viņa redz mazmazītiņu ezeru, jo tam patie­šām visapkārt pletās mežs, un tikai tālāk, — ezeriņa — viņā galā, varēja redzēt pārrāvumu ciešajā stumbru un lapotņu sienā. Tur līcītis savienojās ar ezeru.

—  Kas tad te? — piepeši izsaucās Ērlas tēvs.

Visi uz viņu paskatījās, bet viņš likās cītīgi aplūkojam kaut ko līcīša otrā pusē. Monika art pavērās turp, kur skatījās Ērlas tēvs, bet sākumā neko dīvainu nemanīja. Tikai pēc brītiņa viņa pama­nīja kaut ko tumšu, kas neiederējās kopējā ainavā un bija paslēpts starp garajiem krasta meldriem.

—   Lai aluķēms mani parauj, — iesaucās Ērlas tēvs, — ja tā nav tā pati motorlaiva!

—   Ko lai mes darām? — uztraucās arī Ērlas māte. — Mums vajadzētu ziņot kārtības sargiem. Viņi noteikti atbraukuši šurp, lai ķertu tules.

—   Bez šaubām, — piekrita Ērlas tēvs. — Ak, kamdēļ man šo­dien nav līdzi ne sarga apliecības, ne šautenes! Vajadzētu viņus kārtīgi iebaidīt!

—   Tāpēc ka šodien nav tava maiņa, — teica Ērlas mate, at­bildēdama uz vīra pirmo žēlabu saucienu. Viņa domīgi vērās līcītī. — Tomēr es viņus neredzu. Ja viņi butu ieradušies ķert tules, tad taču viņiem būtu jābūt tepat pie krasta…

Monika pavērās ūdenī. Patiešām, tas mudžēja no zivīm. Tules, lielas un nesteidzīgas, laiski zvalstījās pa ūdeni, it kā izbaudītu peldi milzīgā vannā. Bet neviena mežaļautiņa līcīti patiesi nebija.

Te piepeši pa kreisi mežā atskanēja svilpe, un tajā pašā mirklī no meža kāds izbrāzās. Un pec brīža no meldriem izpeldēja četras zaļas smailītes — katrā sēdēja pa vienam no jau pazīstamajiem mežapuišiem. Viņi strauji virzījās aizvien tālāk līcītī, bet Ērlas vecāki un ari visi pieci bērni bija tik apstulbuši, ka tikai vērās viņiem nopakaļ. Vienīgi Bens sirdīgi rūca. Acīmredzot viņš no­jauta, ka šī nav parasta ļaužu izprieca un ka šeit kaut kas nav tā, ka vajag.

—  Ak, nē, — pavisam klusā balsi teica Ērlas tēvs. — Tas nevar būt…

Bērni apmulsuši saskatījās. Neviens no viņiem nesaprata, ko isti Ērlas tevs ir gribējis pateikt. Ari Ērlas māte izskatījās tikpat satriekta un izbijusies kā tēvs. Gluži bāla viņa noraudzījās pakaļ smailīšu airētājiem, kas nupat jau pietuvojās līcīša vidum.

—   Viņi zināja, — runāja Ērlas tēvs. — Viņi zināja, ka šodien ir svētki un te nebūs neviena apsarga. Acīmredzot tas, kura tēvs ir kārtības sargs, ir to paziņojis saviem drauģeļiem. Un tagad viņi dara šo… Ak debestiņ…

—  Cerams, ka nenotiks nekas ļauns, — murmināja Ērlas māte, nervozi žņaudzīdama rokas. — Vajadzētu viņiem uzsaukt, lai griežas atpakaļ…