Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Tobrīd, kad es ari īstenībā redzēju ūdeni pazūdam. Tam no­teikti ir kaut kāda nozīme! Ja tam visam vispār ir kāda jēga… — viņa piebilda.

—  Jēgai jābūt, — pārliecināti noteica Ralfs.

—  Desmit minūtes pagājušas, — paskatījusies pulkstenī, pazi­ņoja Ērla.

—   Kādas desmit minūtes? — Visi apmulsa.

—   Tās, cik ilgi mums atļāva būt prom, — atgādināja Ērla.

— Ziniet, mums tiešām vajadzētu iet atpakaļ, citādi nakamgad mani vairs nekur nelaidis.

—   Nu tad ejam, — teica Monika un piecēlās kājās. Ari visi pārējie piecēlās, un viņi devās ārā no biezokņa, lai pievienotos pārejiem.

Centrālajā laukumā lielākā daļa ļaužu jau bija atstajuši tribī­nes, izņemot Ērlas vecākus, kas vēl aizvien sēdēja savās vietās un nervozi lūkojās uz biezokņa pusi. Bērni uzkāpa pie viņiem un palūkojās lejup.

Mežaļaudis bija satupuši nelielos bariņos un tagad ieturēja maltīti no līdzpaņemtajiem piknika groziem. No augšas skatoties, viņi atgādināja savādu perējošu putnu koloniju.

Ļaudis bija satupuši tik cieši, ka likās: tur vairs nav vietas pat sunim, kur nu vēl septiņiem cilvēkiem un sunim. Tādēļ viņi pa­lika turpat tribīnēs, un Ērlas māte apklāja ar baltu drāniņu priek­šējo solu, kas nu partapa par galdu.

Pēc ēšanas Ērlas tēvs paziņoja, ka bUtu īstais laiks doties at­pakaļ.

—   Tik ātri? — brīnījās Arvils. — Es biju domājis, ka ir īstais laiks, lai svētki turpinātos.

—   Svētki turpināsies mājās, — teica Ērlas tēvs. — Tad ļaudis kurinās ugunskurus, dziedās vecās, labās vasaras sākšanās dzies­mas un tamlīdzīgi. Bet šeit, Tuļu salā, viss ir cauri. Un būtu labi, ja mēs varētu doties atpakaļ vieni no pirmajiem, tad nebūtu tik liela drūzmēšanās.

—  Jācer, ka tie jaunie cilvēki ar motorlaivu uzkavēsies ilgāk, — drūmi noteica Ērlas māte. — Es nevēlētos viņus vēlreiz sastapt.

—   Nē, — piekrita Ērlas tēvs. — Es arī ne. Jo ja viņi sastrādās vēl kaut ko, es par sevi vairs neatbildu.

Viņi devās lejup pa tribīnēm un, nokļuvuši lejā, lēnām lavie- rēja starp sūnās tupošo mežaļaužu pulciņiem, cenzdamies neie­kāpt kādā maizīšu šķīvi. Bens gāja Monikai pie saites, visu laiku kārīgi ošņādams gaisu un ik pa brīdim pasnaikstīdams galvu uz kādas sevišķi gardi smaržojošas gaļas šķēles pusi… Bet tādos mirkļos Monika dusmīgi uzšņaca un pievilka viņu ciešāk sev klāt, tā ka Bens vilies saprata — visi šie labumi nav sunim domāti…

Visi, kam viņi gāja garām, ziņkārīgi blenza ka uz suni, tā ari uz bērniem — it īpaši Arvilu un Rutu. Viņi ar saviem gaišajiem matiem bija īsts brinums, kāds Mežā bieži nebija ieraugāms…

—   Ei, Monika! — kāds uzsauca. — Ben!

Bens iesmilkstējās un tik spēcīgi parāva saiti, ka Monika tik tikko spēja viņu noturēt. Tad viņa ieraudzīja Tinu, kurš, tāpat kā viņi, laviereja starp tupošajiem mežaļaudīm.

—  Pagaidiet! — Tinu sauca un metās teciņus, pa ceļam apgāz­dams kādu termosu. — Atvainojiet, atvainojiet… — viņš mur- muleja pa labi, pa kreisi, jo tikko bija paklupis pār kādu piknika grozu.

—   Fū, — viņš teica, kad beidzot bija izlauzies līdz Monikai un Benam, pa ceļam nodarīdams neglābjamu skādi kādiem pār­desmit svinētāju mielastiem. Viņam nopakaļ skanēja saniknoto mežaļautiņu saucieni.

—   Nu, sveiki, — viņš sacīja, sabužinādams Benu aiz ausīm. Suns apsveicinoties priecīgi paluncinaja asti. — Kā jums patika koncerts? — Tinu vaicāja.

—  Ļoti, — sacīja Ērlas māte. — Manuprāt, jūs dziedājāt vēl labak nekā pagājušogad.

—  Ak, nē, nē, — sašutis iebilda Tinu. — Mes ari pagājušogad dziedājām ļoti labi. Šogad vienkārši bija cita kompozīcija.

Monika secina ja, ka pašapziņas trūkums viņam nepiemīt… Bet Tinu jau turpināja. — Jūs zināt, kompozīcijas nekad neatkārto­jas. Un līdz ar to arī Atskaņu dīķis rāda katru gadu citu izrādi, — viņš lepni stastija.

Visi apliecināja, ka koncerts bijis "patiešām varens".

—  Jā, tā tas tiešām bija, — Tinu piekrita. — Nu, labi, iešu atpa­kaļ pie savējiem.

Viņš visiem pamāja un devās atpakaļ, atkal izraisīdams sašu­tuma pilnu murdoņu ļaudīs, kuriem gāja garām. Monikai, skatoties viņam pakaļ, gan likās, ka viņš daudz biežāk iet "cauri" nekā "garām" …

Tad sākās kārtējais gājiens cauri biezoknim, kura laikā atkal tika iztraucēts viens no milzu sikspārņiem. Tas uz negaidītajiem miera traucētājiem reaģeja ar dusmīgiem pīkstieniem un, kad gā­jēji pienāca vel tuvāk, pacēlas gaisā un, plēvainajiem spārniem plakšķot, aizlidoja.

Krastmala iznākuši, visi sāka lūkoties pec laivas. Un tur jau tā stāvēja — turpat, kur Ērlas tēvs bija to piesējis. Ari citas laivas stāvēja savās vietās — ļaudis vēl arvien bija centrālajā laukuma, toties motorlaiva bija pazudusi.

—   Savādi, — sacīja Ērlas tēvs. — Es biju domājis, ka tie jau­nekļi noteikti gribēs palikt līdz pat beidzamajam mirklim… — Viņš bridi stāvēja, sarauktu pieri blenžot uz vietu, kur bija stā­vējusi motorlaiva.

Viņš aicināja visus sasēsties laivā, atraisija auklu, ar kuru tā bija piesieta, un tad, ielēcis pats, atgrūdās no krasta.

—   Man ir ierosinājums, — viņš sacīja, kad bija aizīries kādu gabaliņu no krasta. — Aizbrauksim, es jums parādišu vietu, kur nārsto tules.

—   Vai tas ir tālu? — jautāja Arvils.