Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Galu galā tu izvemsies, — paredzēja Ralfs, bet Arvils tikai pavīpsnāja. Viņš tomēr bija izvairījies gan no klabiķa ēšanas, gan no omletes — un tas bija pāris kilogramu salātu vērts.

lirlas tēvs izgāja ārā paraudzīties, vai rati vēl joprojām ir kārtībā un vai Zirģelis ir gana — nostāvējies —. Šķita, ka nostā­vējies bija gan viens, gan otrs, jo pēc nepilnas minūtes Ērlas tēvs bija atpakaļ, mudinādams visus posties ātrāk.

Zirģelis stāvēja un ar priekškāju kārpīja zemi. Pēc Monikas domam, viņš izskatījās pat pārstāvējies. Likās, ka viņš ir kārpījies visu laiku, kamēr viņi pusdienoja, jo zeme visapkārt bija vienos rakumos.

—   Lūdzu, kāpiet tik iekša, — skubināja Ērlas tēvs.

Bērni sakāpa un apmierināti konstatēja, ka šis braucamais ir ērtāks par Meža Večas karieti. Tam bija trīs pagari sēdekļi ar at­zveltnēm, tā ka sēdēšana bija daudz brīvāka. Arī laiva, ar kuru bija paredzēts nokļūt Tuļu salā, gulēja nevis pašos ratos, bet bija piestiprināta tiem aizmugurē.

Arvils grozījās sēdeklī un sprieda, ka viņam nav nekas pretī ar šiem ratiem braukt kaut vai uz pašiem Klinšu krāvumiem. Tas bija liels kompliments no Arvila puses, jo Klinšu krāvumi patie­šām bija tālu.

Ērlas tēvs uzšmaukstināja Zirģelim, un tas sāka tīri veikli rikšot uz priekšu.

Viss likās labākajā kārtībā, taču drīz vien saka atklāties, ka rati nebūt nav tik nevainojami, kā bija licies sākumā.

Vispirms izrādījās, ka pakaļējais sēdeklis, kura sēdēja Ralfs ar Arvilu, reizēm mēdz sagāzties uz priekšu. Sevišķi strauji un ne­gaidīti tas notika brīžos, kad Zirģelis kaut kadu iemeslu pēc spēji piebremzēja. Tad Ralfs un Arvils kopā ar sēdekli tika mesti uz priekšu un atsitās pret Rutas un Monikas muguru. Vienā tādā reizē Arvils tik spēcīgi atsitās ar žokli pret Monikas muguru, ka viņam pat sāka sāpēt galva.

—   Vai tas sēdeklis nav kaut kā pieskrūvējams? — izmisīgi jautāja Ralfs pēc kārtējā sēdekļa izklupiena.

—   Nē, tas tā ir speciāli, — paskaidroja Ērla, visus galīgi ap­mulsinot. — Tas sēdeklis būtībā ir nolaižams. Ari mūsu sēdeklis ir nolaižams — un abi kopā tie veido tādu kā dīvānu. Tas, zināt, ir labi garajiem parbraucieniem.

—   Jādomā, ka līdz tāda garāka pārbrauciena beigām visi tie, kas sēdēja uz šī sēdekļa, jau sen ir izkratīti ārā, — sprieda Ralfs, bet Zirģelis spēji apstajās, un Ralfs atkal lidoja uz priekšu, ietriek­damies Rutas mugura.

—    Labāk turi muti ciet, kamēr braucam, — pamācīja Ērla. — Ta tu vari nokost sev meli.

Tajā mirklī ratiem nospruka ritenis.

Visi, kas bija sēdējuši nokritušā riteņa pusē, iešļūca ratu sānos, bet pārējie savukārt iešļūca viņos. Zirģelis acīmredzot nebija ap­tvēris, kas par lietu. Iespējams, viņš bija nodomājis, ka rati iebrau­kuši ar vienu riteni grāvi… Lai kas tas bija, ko viņš domāja, viņš bija pieņēmis lēmumu — izdabūt ratus no tās nebūšanas ārā.

Atspēries viņš metās uz priekšu, nekādi nereaģējot uz Ērlas teva "tprū, tprū!" un "ka tevi jupis!" saucieniem. Rati žvīgoda- mies ripoja uz priekšu un draudēja kuru katru mirkli apgāzties pavisam.

Pēc kada laika Zirģelis noprata, ka kaut kas tomēr nav īsti labi, un apstājās. Visi atviegloti uzelpoja. Nokritušais ratu ritenis gulēja pārsimts metrus atpakaļ, un Erlas tevs, izlēcis no ratiem, devās tam pakaļ.

—   Tas zirgs ir slepkava, — Arvils pačukstēja Ērlai, šķielē­dams, lai viņas māte to neizdzirdētu. — Viņš gribēja mūs visus piebeigt'.

—  Nerunā muļķības, — teica Ralfs. — Viņš vienkārši neap­jēdza, kas notiek.

—  Man tomēr liekas, ka apjēdza gan, — nepiekāpās Arvils. — Viņam bija tāda slepkavnieciska izteiksme purnā.

—   Kā tu varēji redzēt viņa purnu, — pavīpsnāja Ērla, — ja pret tevi visu laiku bija viņa astesgals?

—   Viņa slepkavnieciskais astesgals, — noteica Monika, un visi, izņemot Arvilu, iesmejās.

Ērlas tēvs nāca atpakaļ ar vainīgo riteni rokā un pienācis lika visiem izkāpt no ratiem. Visu laiku, kamēr viņš laboja riteni, Zirģelis vērās viņā ar tādu skatienu, it kā Ērlas tēvs butu neizsa­kāmi pretīgs citpanētietis, kurš tagad mēģina nodarīt nenovēr­šamu ļaunumu viņa — zirga — īpašumam.

Ērla skatījās uz zirgu un ķiķināja. — Tas ir viens no iemes­liem, kāpēc viņš skaitās tik īpašs, — viņa sacīja.

Ralfs saviebās. — Man nav vajadzīgs zirgs, kas rāda grima­ses, — viņš teica. — Man jau pietiek ar Arvilu.

—   Es nerādu grimases, — protestēja Arvils.

—  Tās grimases pie šodienas pusdienām jau vien bija simt tādu zirgu vērtas, — teica Ralfs, bet Arvils tikai novaikstijās, par ko Ralfs bija lielā sajūsmā.

—  Rati ir kārtība! — sauca Ērlas tēvs.

Zirģelis bija pagriezis viņam muguru un dīvaini vaikstījās uz vāverēm. Monika saprata, ko Ērla bija domājusi ar "grimasēm". Viņa patiešam neatcerējās redzējusi nevienu zirgu, kurš šadi vaik- stltos.

—  Vai mēs nevarētu samainīties vietām? — Arvils lūdza Mo­nikai. — Man sāp žoklis, es negribu vairs krist tev mugurā.