Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tā kā visi vēl arvien drūmi klusēja, Ērla brīdi padidijās un tad sacīja: — Lai nu kā… Šodien ir vasaras sākšanās svētki, un tā ir iespēja tikt prom no aluķēma. Jūs taču brauksiet uz Tuļu salu, vai ne?

—   Protams, — atsaucās Monika. — Vai tu jau satiki Meža Veču? Vai mēs brauksim ar viņas karieti?

—   Nē. Meža Veču es satiku, viņai tur bija kaut kāda ķēpa ar vistām. Man liekas, tās kārtējo reizi pasprukušas… Katrā ziņā viss jūsu pagalms ir pilns ar ķērcošām vistām, un ja vien tā nav pa­rasti…

Visi ķiķinaja. Skaidrs, ka atkal kāds blēdis jenots bija pamanī­jies atmūķēt Meža Večas jenotdrošās slēdzenes… Tas nozīmēja, ka šodien Meža Veča noteikti nebūs runājama.

—  Ka tad mēs tur tiksim? — vaicāja Arvils. — Tas taču ir diez­gan tālu.

—   Tālu, tālu. Mēs brauksim kopā ar manējiem, — teica Ērla.

—   Mans tēvs jau sen gaida, kad varēs palielīties ar savu zirgu, un palielīties Zemes cilvēkiem viņam būs divkāršs gandarījums.

—   Kas par zirgu? — jautāja Arvils.

—   Meža ipašais, — paskaidroja Ērla. — Ta ir tāda šķirne, skaitās šausmīgi smalka. Zirgs, protams, ir skaists, bet man liekas, ka tas, ka viņš uzaudzis kopā ar manu aunu, par labu viņam nav nācis… Viņa raksturam, es domāju.

—  Kā tā? — smējās Arvils. — Vai viņš arī mēdz kāpties atmu­guriski?

—  Vēl ļaunāk, — drūmi teica Ērla. — Viņš mēdz pagaidīt, kad

ceļa mala būs visdziļākais grāvis ar vissmirdīgākajiem dubļiem,

un tad ar visiem ratiem mesties sānus…

—   Vai dieniņ… — nodrebinājās Arvils. — Vai mēs nevaram ņemt citu zirgu?

—   Baidos, ka ne. Tēvs katrā ziņā grib braukt ar savu Meža īpašo. Un visi citi rati arī būs pilni, tā ka mēs pat nevaram nevie­nam pievienoties.

—   Neko darīt, — samierinājās Arvils. — Tad brauksim vien ar to auna dvēseli!

Pie durvīm pieklauvēja un ienāca Mežsargs.

—    Vai jūs jau ejat? — viņš vaicāja, izskatīdamies diezgan sadrūvējies. — Kas to butu domājis, šitāda skāde pašā svētku dienā! — Viņš saviebies šūpoja galvu. — Paies visa diena, iekams salabosim būrus…

—   Kas par vainu? — jautāja Monika. — Atkal kads jenots?

—   Nevis kāds jenots! — sašutis iesaucās Mežsargs. — Tā ir bi­jusi vesela jenotu varza! Izskatās, ka katra nagliņa nedēļām ilgi ir rūpīgi urbināta ārā, līdz šonakt tās visas reizē ir izvilktas. Un sa­locītas! Paši varat iedomāties, kas noticis… Visi būri ir izjukuši pa dēļiem, turklāt jenoti piestrādājuši arī pie slēdzenēm, un tās vairs nedarbojas.

—    Padomā, kādi nelāguļi! — izbrinīts, bet reizē apbrīnas pilns iesaucās Arvils.

—  Cik vistas aiznestas? — jautaja Ērla.

—   Četras, — drūmi sacīja Mežsargs. — Meža Veča vārās aiz dusmām. Labi vēl, ka viņas mazā, melnā vistiņa paglābusies, citādi, man šķiet, visi šī Meža jenoti taptu iznicināti… Nu labi, — viņš beidzot teica pieceldamies. — Iešu strādāt. Izpriecājāties labi! Un nelieniet ezerā!

Viņš izgaja no istabas un devās augšā. Varēja dzirdēt, kā pa augšstāvu skraida saniknotā Meža Veča un kaut ko klaigā.

—   Nu ko, — teica Ērla. — Ejam ari mes, citādi manejie brīnī­sies, kur esmu palikusi. Es taču apsolīju, ka tūlīt būšu atpakaļ.

Līdzko Monika izgāja ārā, visas nebūšanas ar dimantu Cilts­tēvu, kringiem un aluķēmiem pagaisa kā nebijušas. Diena bija tik brīnišķīga, ka likās — tik jaukā diena nekas slikts vienkārši nav iespējams. Nekas slikts, izņemot jenotus…

—  Stāvi, ka tev saka! — kliedza Meža Veča, joņodama pari pagalmam un pīdamās pati savos brunčos. Viņai pa priekšu, pa­niski ķērkdama un spārnus vēcinādama, skrēja izspūrusi balta vista. — Nu stāvi, ka tevi jupis! — auroja Meža Veča, mēģinādama nogrābt vistu, bet tā izspruka un sāka ķērkt vel skaļāk.

Ļembasts bija neiedomājams. Vistas vēl nebija atjegušās no jenotu uzbrukuma, un tagad viņām likās, ka Meža Veča ir labi no- maskējies jenotu barvedis. Būru atliekas bija izmētātas pa visam malām, un Meža Veča skriedama ik pa laikam paklupa pār kādu dēli. 1ās padarīja traci vēl lielāku.

—   Ejam ātrāk prom no šejienes, — teica Ralfs un pielika soli. Driz vien vistu ķērkāšana un Meža Večas kliedzieni palika viņiem aiz muguras.

Likās, ka pati daba zina, ka šodien jāsākas vasarai. Debesis bija tik zilas kā vēl nekad, un visi sīkie putni ņēmās čivināt ka negudri. Pat drūmie, melnie klabiķi šķita atdzīvojušies, un šad tad varēja manīt, kā kāds lielais putns pārlaižas no vienas priedes otrā.

Bens skrēja visiem pa priekšu — Monika bija izmantojusi Meža Večas nevaļu, lai pamanītos paņemt Benu līdzi. Viņa bija apņē­musies turēt Benu pavadā, līdzko viņi būs pie ezera, taču īpaši par suni neraizējās. Lai gan Bens šad un tad mēdza ielīst ūdenī, viņš nebija no suņiem, kam peldēšanās sagādātu īpašu prieku.

Kad viņi nonāca līdz ezeriņam pirms Klabiķu ciema, kļuva skaidrs, ka tur kaut kas notiek. Pa krasta augošajiem meldriem kaut kas kuņājās, un līdz bērniem nonāca dīvainas skaņas, kas at­gādināja tādu kā spiegšanu, ka urkšķēšanu. Tad atskanēja plunk- šķis, spiegšana kļuva skaļāka, un bija skaidrs, ka kāds visiem spē­kiem kuļas pa ūdeni.