Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Es varētu samainīties vietām ar Rutu, tad tu varētu krist mugurā viņai, — piedāvāja Monika, bet pēc tā, kā Arvils saviebās, saprata, ka nevajag viņu vairs kaitināt. Galu galā viņi tiešām sa­mainījās, un meitenes apsēdas uz krītošā krēsla, bet Ralfs ar Ar­vilu — priekšā.

Tagad Zirģelis skrēja daudz vienmērīgāk un vairs neizdarīja straujas kustības. Iespējams, viņš bija sapratis, ka pirmīt kaut kā nogrēkojies, un tagad apzinīgi centas izpildīt visus norādījumus. Viņš skrēja uz priekšu, kad Ērlas tevs viņam šmaukstināja, viņš nedaudz piebremzēja, kad Ērlas tēvs sauca: — Mierīgāk! — , un viņš dusmīgi noklabināja zobus ikreiz, kad Ērlas tēvs uzbrēca: — Ka tevi jupis, ko tu alejies!

Pēc kāda laika Monika saprata, ka viņi tuvojas ezeram.

Šur un tur parādījās rati ar mežaļaudīm, un dažam labam bija pat motorizētas karietes, līdzīgi ka Meža Vecai. Kad viņi sasnie­dza krūmāju, kam cauri veda ceļš uz ezeru, ratu un kariešu jau bija tik daudz, ka viņiem bija jābrauc karavānā citam aiz cita.

Krumu zari pa šo laiku šķita sakuplojuši vēl vairāk, un visi saspiedās uz vidu, lai zari nesistos viņiem sejā.

Karavāna kustējās aizvien lenak un lēnāk, līdz apstajās pavi­sam.

—   Kas noticis? — vaicāja Ralfs.

Ērlas vecāki staipīja kaklu, mēģinādami saskatīt, kas tur priekšā notiek, bet nebija redzams nekas cits kā vien gara ratu rinda.

—  Šķiet, mums tagad būs kādu bridi jāpastāv, — teica Ērlas tēvs. — Krastā visiem nav vietas, un mums būs jāgaida, kamēr tie, kas atbrauca pirmie, ielaidīs ūdeni savas laivas un novietos braucamos. Tā jau parasti ir.

Pēc brīža rinda iekustējās, bet, pabraukuši pāris metru, viņi atkal apstājās.

Monika sēdēja un doma ja par ezeru. Viņa bija pārliecināta, ka Ērlas vecāki noteikti kaut ko par to varētu pastāstīt. Mežsargs ar Meža Veču tā arī neko nebija izskaidrojuši. Iespējams, ka viņi pa­tiešām neko nezināja, bet tikpat iespējams, ka viņi vienkārši ne- gribeja viņus baidīt. Kā jau parasti…

Monika nokrekšķinājās un piesardzīgi ieteicās: — Šis ezers…

—   Jā? — jautāja Ērlas mamma, pagriezdamās pret Moniku.

—   Šis ezers ir citāds nekā pārējie, vai ne? — vaicāja Monika.

—   Ak, protams, — piekrita Ērlas mamma. — Šis ezers ir daudz savādāks nekā citi. Un visai bīstams. Savukārt sala — Tuļu sala, kaut arī īpatnēja, tomēr visus ļoti piesaista. Tādēļ mēs bieži aizmirstam to, cik bīstams ir pats ezers un vienalga braucam uz Tuļu salu, — viņa iesmējās.

Monika neredzēja te nekā smieklīga. Atgadījums ar kaiju nemaz tik smieklīgs nelikās.

—  Vai tad nekādi nelaimes gadījumi nav bijuši? — viņa jautāja.

—  Ir jau, ir, — atzina Ērlas mamma. — Bet krietni sen. Nu jau kādus trīsdesmit gadus nekas tamlīdzīgs nav atgadījies.

—  Un kas notika toreiz — pirms trīsdesmit gadiem? — jautāja Ralfs.

Ērlas vecāki saskatījās. Monikai tas atgadināja Mežsargu un Meža Veču, kad viņi kaut ko negribēja viņiem stāstīt.

—  Ak, tā bija tīrā lielība, — beidzot negribīgi ierunājās Ērlas mamma. — Protams, arī toreiz visi zinaja, ka ezerā nedrīkst pel­dēties. Un tomēr viens meža virs no kaimiņu ciema to izdarīja… Tur esot bijušas kaut kādas muļķīgas derības… par to, ka viņš varētu pavadīt ūdenī desmit minūtes…

Viņa apklusa, un Monika nepacietīgi viņu paskubināja. — Jā? Un kas notika?

—  Tas, ko jau varēja sagaidīt, — teica Ērlas mamma. — Tam cilvēkam esot bijis ap gadiem trīsdesmit. Viņš un tie divi viņa draugi, ar kuriem viņš noslēdzis derības, iebraukuši ezerā ar laivu, un tad tas mežavīrs ieniris. Pēc brītiņa viņš izniris un sācis peldēt apkart laivai, bet sacēlies virpulis un ierāvis viņu iekšā. Laivā palikušie ķērušies pie airiem un domājuši tikai par to, kā ātrāk nokļūt krastā. Skaidrs, ka nevienam prātā nebija mēģināt nirt viņam pakaļ.

Viņa apklusa, un ari visi pārējie klusēja.

— Toreiz veica vairākus drošības pasākumus: ezers tika noro­bežots ar stiepļu režģi un bija kategoriski aizliegts tam pat tuvoties. Taču pēc kāda laika viss aizmirsās, jo ļaudis bija noilgo­jušies pēc Tuļu salas, Atskaņu dīķa, makšķerēšanas — tāpēc aiz­liegumi pamazām kļuva aizvien pieļāvigaki, līdz pamazām viss atgriezās vecajās sliedēs. Tagad ezers atkal ir pilnīgi pieejams, un katrs pats ir atbildīgs par savu drošību.

Ralfs nosodoši pašūpoja galvu. Ari Monikai tas likās visai dī­vaini. Ezers nogalina cilvēkus, bet ļaudis paši brauc turp svinēt svētkus! Viņa saprata, ka nekad līdz galam nespēs izprast meža­ļaudis.

Pēc īsa mirkļa viņi jau bija krastmalā. Monika nosprieda, ka te izskatās tāpat kā gadatirgus dienā — visapkārt bija tāda pati burzma un juceklis. Ļaužu bija ka biezs, un visi šaudījās šurpu turpu, cenzdamies atrast kādu vietiņu ratiem vai karietei. Monika ieraudzīja vairākus vīrus ar zaļiem karodziņiem, kas skraidelēja vēl nevaļīgāk par citiem un visu laiku savā starpā sakliedzās. Ērla paskaidroja, ka viņi aizvada braucējus uz brīvajām vietām un rau­gās, lai nerastos sastrēgumi. Pašā krastā rindā stāvēja laivas, un braucēji viens pēc otra iestūma tās ūdeni. Ezeram pāri jau Irās vesela laivu rinda, un aizvien jaunas laivas stājās tai galā.