Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  šitie sīkie iznireļi… — viņš purpināja. — Izlaistie mūlāpi…

—  Nomierinies, — teica Ērlas mamma. — Viņi jau ir prom, un tu šā vai tā viņiem neko nepadarīsi. Vārētu ziņot kārtības sargiem, bet ja viens no viņiem ir ta tēvs…

—   Njā… — norūca Ērlas tēvs un sāka brist krasta. — Labi, aizmirstam viņus, šodien taču ir svētki.

Monika jutās gaužām nelāgi. Tas nu nepavisam nepiederējās pie svētku noskaņas. "Diemžēl," viņa nodomāja, "ne tikai uz Ze­mes mēdz būt nejauki cilvēki. Bet tur vismaz nav kringu un alu­ķēmu…"

Tomēr Ērlas tēvs šķita ātri atguvis dzīvesprieku un nu mudi­nāja visus ātrāk doties iekšā mežā.

Biezoknis bija tikpat krēslains kā pagājušajā reizē, un Monika brīnījās, kā viņi atrod ceļu. Kad viņa to pajautāja Ērlai, ta iesmejas.

—  Jāiet tikai taisni uz priekšu, — viņa sacīja. — Tikai taisni. Atskaņu dīķis ir pašā vidū, vai ne? Turklāt šeit nav Vadātāja, un nekur nepareizi mes aiziet nevaram.

—   Kāpēc šeit nav Vadātāja? — brīnījās Arvils.

Erla paraustīja plecus. — Kas viņu zina! Varbūt viņš netiek pāri ezeram… Kaut gan, ja viņš var augām dienām dzīvoties pa akačiem, nesaprotu, kā ezers varētu būt viņam šķērslis.

—   Varbūt tāpēc, ka šis nav parasts ezers, — ieminējās Ērlas tēvs, kas bija uzmanīgi klausījies viņu sarunā.

—   Varbūt, — attrauca Ērla.

Rijējsēnes šmakstināja mutes uz lieliem, blāvi spīdošiem, puķainiem tauriņiem, kas kā spoki slīdēja cauri biezoknim. Tomēr tauriņi izrādījās pārāk liels medījums, un, pat ja kādai sēnei izde­vās satvert tauriņu aiz pūkainā spārna galiņa, tas bez pūlēm izrāvās un aizplivinājās tālāk.

Monika sarāvās, kad viņai pretī piepeši iemirdzējās divas rubīnsarkanas acis. Tur kāds milzīgais sikspārnis karājās zarā ar galvu uz leju un aizdomīgi aplūkoja nācējus. Bet Ērlas tēvs tikai satvēra viņu aiz garajām ausīm un pavilka sāņus, lai pārējie va­rētu tikt garam. Tad viņš palaida sikspārni vajā, un tas šūpojas zarā kā pulksteņa pendelis, savā nodabā aizvainoti pīkstēdams.

Monikai likās, ka viņi iet ilgāk nekā toreiz, kad bija bijuši šeit ar Meža Veču un Mežsargu. Iespējams, tas bija tāpēc, ka šoreiz viņi nāca no citas puses. Acīmredzot Atskaņu dīķis tomēr nebija pašā salas vidū, kā bija teikusi Ērla.

Monika bija ta aizsapņojusies, ka uzskrēja virsū kādam sakņu­pušam stāvam.

—  Au! — viņa sabijusies iesaucās.

Sakņupušais stāvs acumirklī pielēca kājās, un Monika pazina vienu no četriem pirmītējiem puišiem. Šis izskatījās vecāks nekā pārējie trīs, Monika sprieda, ka viņam varētu būt vismaz gadi trīs­desmit. Viņš kaut ko žigli paslēpa azotē un iesmējies aizlikās prom pa taku, drīz vien nozuzdams biezoknī.

Ērlas tevs sarauktu pieri nolūkojās viņam pakaļ.

—   Nez ko viņš te darīja? — viņš brīnījās.

Monika pie sevis sprieda, ka, lai kas tas būtu bijis, tas noteikti bija kaut kas nelāgs. Citādi viņš nebūtu tā slapstijies.

Ērlas tēvs nopētīja vietu, kur bija tupējis puisis, bet neko aiz­domīgu nepamanīja. Likās, ka te ir tikai nedaudz izmīņāta zeme, tas arī viss.

—   Hmm, — domīgi noteica Erlas tēvs, un viņi devās tālāk.

Beidzot priekšā pavīdēja gaisma, un šurp atplūda troksnis no

ļaužu bariem, kas pulcējās centrālajā laukuma (ka to bija nosau­kusi Ērlas māte). Iznākuši no biezokņa, viņi apstājās, un Ērlas māte lūdza viņus turēties kopā.

—  Citādi mēs te pāris sekundēs viens otru pazaudēsim, — viņa nervozi sacīja.

Patiešām, ļaužu šeit likās vēl vairāk nekā gadatirgu. Iespē­jams, tā šķita tāpēc, ka centrālais laukums tomēr bija salīdzinoši neliels. Visi drūzmējās, stumdījās, grūstījās, spraucās cits citam garām un sasaucās. Monikai tas atgādināja melno ēnu nelāgās skaņas, un viņa bezmaz vai ilgojās līst atpakaļ biezokni.

Tad ierībējās bungas, un troksnis pamazām norima, bet ļau­dis sāka daudzmaz organizēti plūst uz tribīnes veidā sastiprinātā­jiem soliem, kas, kā Monika tagad redzēja, bija izvietoti visapkārt laukumam.

—   Kā vēršu cīņu arēnā, — bijīgi nočukstēja Ralfs, bet Ruta viņam iešņāca ausī, ka viņš esot pārlasījies.

Ērlas vecāki dzina bērnus pa priekšu kā jēru bariņu un ari devās uz tuvāko solu pusi. Bungas joprojām klusināti rībēja, un, kad viņi bija pakāpusies augstāk, Monika ieraudzīja Atskaņu dīķi. Atbildot uz bungu radītajām skaņām, tas tādā pašā ritmā virmoja sudrabains kā zivs zvīņas. Kad visi ļaudis bija sanākuši un ieņemuši vietas tribīnes, laukumā iznāca koris.

Iestājās klusums. Arī bungas bija apklusušas.

Monika ziņkārīgi aplūkoja kori.

Tas sastāvēja no kādiem trīsdesmit jauniem mežaļaudīm — gan zēniem, gan meitenēm. Pašā malā Monika pamanīja Tinu, un brīdī, kad viņa uz puisi skatijās, arī viņš palūkojās šurp un pa­smaidīja. Monika aši novērsa skatienu, bet Ruta ar Ērlu jau bija sākušas nepārprotami ķiķināt.

—   Kuš, — Ērlas māte apsauca meitenes, un ķiķināšana aprā­vās.

Kādu minūti valdīja pilnīgs klusums, kura laikā Atskaņu dīķis atguva savu caurspīdīgo, viegli zaļgano toni.

Tad priekšā iznāca diriģents, taču atšķirība no tiem koncer­tiem, kurus bija apmeklējusi Monika, šeit nekādi aplausi neatska­nēja. Joprojām valdīja tas mēmais klusums, kas lika gaisam sīkt pašam no sevis.