Monika un Dimantu Ciltstēvs

Bčrni pārmija skatienus un nodomāja vienu un to pašu. Kāds ir iekritis ūdeni un slīkst! Visi reizē viņi metās uz ezera pusi, bet pieskrējuši apstājās kā iemieti.

Pirmais iespurdzās Arvils. Tad viņam pievienojās Monika, un visbeidzot smējās viņi visi.

Ezerā, iebridusi līdz ceļiem ūdenī, stāvēja Ria un izstieptās rokās turēja kaut ko, kas izskatījās pēc mazītiņa, bet ārkārtīgi sanik­nota sivēna. Lai gan niecīgs augumā, sivēnam bija pilna mute asu zobu. Tos viņš tagad sirdīgi šņakstināja uz Rias pusi. Vienlaikus sivēns arī locīja savu mazo rumpīti, cenzdamies izrauties, un, tā kā viņš bija slapjš un slidens, tas viņam ari izdevās.

Atskanēja pazīstamais plunkšķis, sivēnam pazūdot zem ūdens.

Ria aši pieliecās un izrava sivēnu ārā, bet tas jau bija paspējis sarīties ūdeni un tagad klepoja, neaizmirsdams arī nikni rukšķēt.

—    Ko viņa dara? — jautāja Arvils, raustīdamies smieklos.

Ērla smējās ta, ka uzreiz nevarēja viņam atbildēt. Nedaudz

nomierinājusies, viņa paskaidroja: — Mazgā savu jauno sivēnu. Sargcūkas sivēnu. Viņi jau kopš sivēna gadiem ir drausmīgi! Vienīgi Ria var iedomāties audzēt kaut ko tādul

—   Jā, Tinu teica, ka nemūžam neturēšot mājās sargcūku, — nepiesardzīgi ieteicās Monika. Līdz šim viņa bija pamanījusies noklusēt Ērlai par Tinu regulārajiem apciemojumiem.

—   Ko? — brīnījās Ērla. — Kad tad tu viņu satiki?

Monikai nekas cits neatlika kā pastāstīt Ērlai, ka Tinu ik die­nas nāk pie viņiem un iet staigāt ar Benu. Ērlu šis stāsts ta ieinte­resēja, ka viņa pat aizmirsa Riu.

—    Tinu nak pie tevis katru dienu? — viņa ar smaidu līdz ausīm pārjautaja.

—   Ne jau pie manis… — pavisam piesarkusi, purpināja Mo­nika. — Es taču teicu, ka viņš nāk pie Bena…

—   Kā tad, ka pie Bena, — gaužām vienaldzīgā balsi teica Ērla un piemiedza ar aci Rutai. — Zini, es pazīstu Tinu no trīs gadu vecuma. Viņam patīk dzīvnieki, tas tiesa, bet pat viņš nenāktu katru dienu tādu gabalu suņa dēļ, tici man.

Visi klusiņām ķiķināja, un Monika, uzgriezusi muguru, strauji devas uz priekšu, lai nevajadzētu viņos klausīties. Visas šis runas viņu tracināja. "Viņi ļoti labi zina, ka Tinu tiešām nāk, lai paspēlē­tos ar Benu," Monika domāja. "Un tomēr viņiem mani jākaitina." Viņa pati nezināja, kāpēc tas viņu tik ļoti kaitina. Iespējams, ja viņa būtu par šo ķircināšanu tikai pasmējusies, viņi liktu viņu mierā. Bet Monika nespēja pasmieties.

Pēc brītiņa Ērla, Ruta, Ralfs un Arvils panāca Moniku, un, tā kā viņi par Tinu vairs nerunāja, Monika atguva labo omu.

Mežaļaužu ciemā bija manāma liela rosība. "Gluži tā, it kā arī te būtu izsprukušas vistas," Monika nodomaja. Ļaudis skraidīja šurpu turpu, daži kārtoja ratus braukšanai uz ezeru, vēl citi no­stiprināja pie ratiem laivas.

Arī pie Ērlas mājokļa stāvēja rati, kuriem priekša bija iejūgts mazītiņš, dūmakains zirdziņš. Augumā viņš bija lielāks par po­niju, bet mazāks par kiangu, ko Monika reiz bija redzējusi zoo­dārzā. Zirdziņa kājas bija resnas un spalvainas, un arī rumpi un pat purnu viscaur klaja mīksta spalva. "Ne šis, ne tas," nosprieda Monika.

—  Tas ir viņš — Meža īpašais, — teica Ērla, pabužinādama zirdziņa mīkstās krēpes.

—   Prrrr… — nobubinaja Meža īpašais un pakāpās atpakaļ.

—   Patiešām, tāpat kā tas auns, — izbrīnīts sacīja Arvils.

—  Ak, viņš tikai izrādās, — teica Ērla, paiedama zirdziņam garām. — Iesim iekšā, mamma droši vien jau gatavo svētku pus­dienas.

Kaut arī bērni draudzējās ar Erlu gandrīz kopš ierašanas Mežā, viņi vēl nekad nebija bijuši pie viņas mājās. Vienīga meža­ļaužu mitne, ko viņi bija redzējuši no iekšpuses, bija ciema vecā­kās iedzīvotājas Lojas būda. Monika no visas sirds cereja, ka Ērlas māja būs citāda… Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās pustumsā brist līdz ceļiem pa putekļainām zvērādām un klupt pār veciem, izbāztiem putniem…

Kad viņa iegāja mājā, viņa saprata, ka ir raizējusies veltīgi.

Ērlas maja bija pavisam normāla un ļoti līdzinājās Mežsarga mītnei, ar to atšķirību, ka šeit bija tikai viena pati istaba. Kā jau visām mežaļaužu mājām.

Ērlas tēvs, izstiepis kājas, sēdēja krēslā un lasīja "Meža Vēst­nesi", bet Ērlas māte virtuves galā grieza salātus. Abi Ērlas vecāki bija tipiski mežaļaudis — slaidi un gari, un Monika atcerējās viņus no gadatirgus. Monikas māte jau bija sagriezusi veselu bļodu zaļo salātu, bet uz galda bļodai blakus gulēja vēl vesela galviņa. Plītī švirkstēja uguns, un istaba bija ļoti sakarsusi, bet to varēja paciest, ja saoda to, kas cepās cepeškrāsnī… Lai kas tas bija, tas smaržoja brīnumlabi.

—  Mamm, mēs esam klāt, — teica Ērla.

Ērlas mate pagriezās un uzsmaidīja bērniem.

—   Ā, labi. — Viņa ar salātlapām aplipušo roku pamāja ciemi­ņiem. — Ērla man ir tik daudz par jums stāstījusi, ka man šķiet, es jus visus jau sen pazīstu. Kā tad, jūs taču bijāt gadatirgū, bet tad tur bija tas auns… — Viņa pārgrieza acis. — Jā, es jūs atceros ari no ziemas ledus deju sacensībām. Nu tevi, Rutiņ, vispār nav iespējams aizmirst! Tu slidoji vienkārši brīnišķīgi!

Ruta piesarka un pateica: — Paldies.