Monika un Dimantu Ciltstēvs

Viens no vīriem ar zaļajiem karodziņiem pieskrēja pie viņu ratiem un, sparīgi žestikulēdams, mēģināja kaut ko ieskaidrot Ērlas tēvam. Monika saprata tikai to, ka tuvumā vairs nav pali­kušas nevienas brīvas vietas un ka viņiem jādodas pa kreisi gar krastu.

Ērlas tevs pavilka Zirģeļa pavadu, un rati aizripoja virziena, kuru viņiem bija norādījis zaļā karodziņa vīrs.

Pamazam burzma kļuva mazāka, un pēc pāris minūšu brauk­šanas viņi apstājās. Ērlas tēvs izlēca no ratiem un ņēmās atsiet laivu. Tad viņš piesēja Zirģeli, uzmauca tam galvā tarbu ar aužam un, Ērlas mammai un bērniem piepalīdzot, iestūma laivu ūdeni.

Ērlas vecāku laivai nebija motora, un tā nu viņi lēnām Irās pāri šķietami bezgalīgajam ūdens klajumam, jo tālāk no krasta viņi nokļuva, jo klusāks kļuva ļaužu radītais ļembasts krastā, un drīz vienīgās skaņas bija airu šļaksti un svīru kliedzieni, kad tās šāvās pāri ezeram, tvarstīdamas kukaiņus.

Laivas kā ezerā izkaisītas melnas siekstas aizlīgoja uz Tuļu salas pusi, un salas apveidi kļuva aizvien skaidrāki.

Kad varēja jau izšķirt koku galotņu kontūras, Monika kaut ko sadzirdēja. Kāds dziedāja, un tīrā, dzidrā skaņa, te noklus- dama, te pieņemdamās spēkā, atplūda pāri ezeram pie viņiem.

—  Kas tas ir? — brīnījās Monika. Viņai bija sajuta, ka dziesma piederas pie brīnišķīgās dienas un ka to dzied pats Mežs, iesvētot vasaras sakšanos.

—   Mūsu koris, — lepni paziņoja Ērla. — Viņi stāv krastā un sveic visus, kas ierodas.

Ja koris dziedātu iekšā telpās, iespējams, tas neskanētu ne uz pusi tik labi kā tagad. Likās, ka ezeram piemīt savdabīga, skaņu pastiprinoša ietekme un ka visas skaņas virs ta kļūst tīrākas un skaidrākas. Monikai nez kāpēc likās, ka te skan kā baznīcā…

—  Starp citu, — Ērla ierunājās, pašķielēdama uz Moniku un nosmīnēdama, — tajā kori dzied arī Tinu…

Monika kaut ko noņurdēja un izlikās cītīgi pētām, kā darbo­jas airi… Vismazak par visu viņa šobrīd vēlējās apspriest Tinu un to, vai tiešām viņš nāk spēlēties ar Benu vai ari kāda cita iemesla pēc…

Bens, kam bija uzlikta pavada, tupēja Monikai blakus uz so­liņa un, saslējis ausis, vēroja ūdeni, kurā šaudījās tules. Monika viņu stingri uzmanīja — ja viņam ienāktu prātā lēkt kādai zivtelei pakaļ ūdeni. Taču pagaidām Bens tādu vēlēšanos neizrādīja. Viņš tikai sēdēja, blenza un šad tad iesmilkstēdamies sarosījās. Bet acīmredzot ūdens viņam riebās daudz vairāk, neka zivteles spēja iekārdināt.

Kad Tuļu sala pienāca vēl tuvāk, Monika pamanīja, ka tās krastu izrobo it kā tumša josla. Vēl pēc brītiņa viņa saprata, ka tās ir laivas, kas sastājušās visriņķi salai. Ērlas tēvs pagrieza laivu un brauca apkārt salai, kamēr laivu rinda beidzās. Tad arī viņi pa­griezās pret krastu un driz vien, iepeldējuši meldros, apstājās.

—  Atbraucām! — iesaucās Ērlas tēvs.

Šeit kora dziedāšana bija dzirdama pavisam skaidri, kaut ari Monikai likās, ka tā ir zaudējusi savu noslēpumaino, vijīgo ska­nējumu, kāds tai bija piemitis uz ezera.

—   Velciet nost apavus un kāpiet ārā no laivas, — aicināja Ērlas tēvs, pats rādīdams priekšzīmi un noaudams lielās, melnās kurpes.

—   Vai tad tas nav bīstami? — vaicāja Ralfs. Varēja redzēt, ka viņam nav ne mazākās velēšanās pamest laivu.

Bet Ērlas tēvs jau bija iebridis ūdeni un smējās.

—   Nē, nē! Bīstami ir tikai peldēt, — viņš sauca.

—  Kāda starpība — peldēt vai bradāt? — burkšķēja Ralfs, bet, tā kā visi pārējie jau bija no laivas āra, ari viņam nekas cits neat­lika kā vilkt nost kurpes un kāpt ūdeni.

—   Brrr… — viņš nodrebinajās. — Tas gan ir zvērīgi auksts!

—   Ir gan, — piekrita Ērla, cenzdamās pēc iespējas ātrāk izkļūt sausumā. — Nezin kāpēc, bet šī ezera ūdens vienmēr ir aukstāks nekā citur. Varbūt tāpēc, ka tas ir tik liels…

Lai vai kā, bet ledainais ūdens mudināja viņus pasteigties, un viņi ātri vien izbrida krastā un sāka rušināt kājas siltajās krasta smiltīs, lai sasildītos.

Ērlas tēvs tik tikko bija piesējis laivu, kad atskanēja skaļa mo­tora rūkoņa un kaut kas iebumsījās laivas sānos.

—   Velns un elle! — iebrēcās Ērlas tēvs, aiz niknuma kļuvis gluži sarkans.

Motorlaiva ar četriem mežapuišiem pašāvās sāņus un pie­stāja blakus Lrlas vecāku laivai. Ērlas tēvs, pilnīgi aizmirsis par auksto ūdeni, šļakatas celdams, metās pie savas apskādētās laivas, bet visi četri puiši, bravūrīgi sabļaustidamies, izklupa no motor­laivas.

—  Ko jūs, ellē ratā, iedomājaties!? — brēca Ērlas tēvs, aplūko­dams nelielo iedobi, kas tagad rēgojas viņa laivas kreisajā sanā. — Vai esat sajēgu zaudējuši? Kur ir jūsu tiesības vadīt motorlaivu?

Puiši norēcās.

—  Mieru, mieru, — viens no viņiem, ar iešķībām brūnām acīm, sminedams teica. — Un kādas jums tiesības prasīt mūsu tiesības? Cik es zinu, vienīgais, kas to drīkst darīt, ir kārtības sargs… Savu- kart kārtības sargs — tā nu tas ir iegadījies — ir mans tevs… Un jūs noteikti tas neesat… — viņš atkal ierēcās, un pārējie viņam pievienojās. Tad viņi piesēja laivu un pazuda mežā.

Ērlas tēvs noraudzijas viņiem pakaļ, bezspēcīga niknumā žņaudzīdams virvi, kurā bija piesieta viņa laiva.