Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Paklau, Ērla, — ieteicās tēvs, kad arī bija pamājis bērniem. — Tu varētu iebērt Zirģelim sile kadu saujiņu auzu…

—   Labs ir, — noteica Ērla un uzsauca pārējiem: — Ljam!

—   Kāpēc jūs to zirgu jau turat iejūgtu, — brīnījās Arvils, kad viņi bija izgājuši ārā, — ja mēs brauksim tikai pēc pusdienām?

—   Viņam jānomierinās, — paskaidroja Ērla, pagrābdamās no auzu maisa un iebērdama pāris saujas zirdziņa silē. — Viņā ir tik daudz kas no auna, ka viņš nekad nesāks iet, tikko iejūgts. Kādas pāris stundas viņam vajag, tā sakot, nostāvēties…

Kad visi bija gana apbrīnojuši zirgu, kuram pirms iešanas jānostāvas, viņi iegāja atpakaļ mājā. Ērlas mate jau lika galdā šķīvjus.

Ērlas tēvs bija nolicis malā avīzi un patlaban vilka no cepeš­krāsns ārā cepeti. Līdzko izvilkts, tas sāka smaržot vēl kārdinošāk.

—  Kas tas ir? — siekalas rīdams, prasīja Arvils. Viņi taču šorīt nemaz nebija brokastojuši.

—  Klabiķis, — atteica Ērla, likdama uz galda nažus un dak­šiņas.

Arvils izbolīja acis. Un viņš nebija vienīgais.

—    Ko nu mels? — jautāja Ralfs. — Labāk pasaki, kas tas patiešām ir.

—  Es jums pateicu, kas tas patiešām ir, — attrauca Ērla un uz­jautrinātā uz viņiem paskatījās. — Tas ir klabiķis. Vai tad jūs nere­dzat, vai?

Visi uzmanīgāk palūkojās uz putna cepeti, kuru Ērlas tēvs patlaban nolika uz galda, un ar šausmām saprata, ka Ērla nemelo.

—  Kas tad jums? — klusi vaicāja Arvils. — Vai tad jenoti ciemā saplosījuši visas vistas, ka jāķeras pie klabiķiem?

—   Protams, nē, — iesmējās Ērla. — Bet tā ir tāda tradīcija. Mes esam Klabiķu ciems, tamdēļ par godu vasaras sākumam cepam klabiķi. Tā jābūt. Visi ciemi tā dara — un ciemu, zināt, ir daudz un dažādi… Ir, piemēram, Zaķu ciems, ir Irbju ciems, Fo­reļu ciems, Paipalu ciems… — Ērla jau bēra vienā bēršanā, it kā atbildētu skolas ģeogrāfijas eksāmenā, bet Arvils viņā vairs ne­klausījās.

—   Kā jums šķiet, — viņš pavisam vārgā balsi izdvesa, blenz­dams uz avīzi, ko Ērlas tēvs bija nosviedis uz viena no kresliem, — ko viņi cep un ēd Pūpēžveidīgo ciemā…?

Monika pavērās uz avīzi.

"Sprādzieni Pūpēžveidīgo ciemā", — vēstīja virsraksts pašā pirmajā lappusē. Monika pacēla avīzi un sāka lasīt.

"Šorīt agri vairāki Pūpēžveidīgo ciema iedzivotāji pamodās no sprādzienu trokšņa, kas, kā viņi apgalvoja, bija atskanējuši kādā kaimiņu mājā. Tūlīt tika izsaukti ciema kārtības sargi, kas veica izmeklēšanu, bet nekas tā ari netika konstatēts. Ikvienas mājas iedzīvotāji noliedza, ka sprādzieni varētu būt notikuši pie viņiem, un nekas ari neliecināja par to, ka tā butu bijis. Spriežot pēc visa, ievainoto nav, un ari nekādi postījumi nav nodarīti.

Sprādzienu iemesls paliek neskaidrs, iespējams, ka tā ir tikai pusaudžu blēņošanās, kaut arī jāatzīst, ka nekad agrāk kas tāds nav noticis. Šķiet, ka šis gadījums pievienosies tiem, kas kartības sargu dokumentos klasificēti kā "Neskaidras izcelsmes maznozī­mīgi kārtības traucējumi"."

Monika nolika avīzi. Viņa būtu varējusi pavēstīt Pūpēžvei­dīgo ciema kārtības sargiem, ka šo sprādzienu izcelsme diemžēl ir pat pārlieku skaidra. Un ka klasificēt tos kā — maznozīmīgus — droši vien nozīmē izdarīt vislielāko muļķību visā viņu kārtības sargu mūžā…

—   Pusdienas gatavas, — paziņoja Ērlas mate, nolikdama uz galda kūpošu kartupeļu bļodu. — Lūdzu, sēdieties un ņemiet visu, ko redzat!

Visi apsēdās, arī Arvils. Viņš centās neskatīties uz cepto klabiki… /

Ērlas tēvs kraukšķinaja klabiķa spārnu, un šķita, ka tas viņam patiešām iet pie sirds. Ko nevarēja vis teikt par Arvilu… Likās, ka viņam pat doma, ka kāds varētu ēst klabiķi, izraisa nelabumu. Un nu viens tāds — kur nu viens, veseli trīs — sēdēja tepat blakus un vienā mierā tiesāja nedaudz melnīgsnējo cepeti.

Arvils norīstījās un uzlika sev kartupeļus un omleti. Ērla visai izbrīnīta viņu uzlūkoja.

—   Kas tad nu par brīnumiem? — viņa jautāja. — Kopš kura laika tu esi sācis ēst pūpēžveidīgo olu omleti?

Arvilam dakšiņa ar omleti sastinga pusceļā uz muti, un viņš nolika to atpakaļ šķīvi.

—   Se, ņem, — viņš teica, pārlikdams omleti Ērlas šķīvī. Likās, ka viņš grib izkasīt savā šķīvi caurumu — tik ļoti enerģiski viņš to skrāpēja. Kad šķīvis bija atbrīvots no pašas vissīkākās omletes daļiņas, Arvils brīdi sēdēja un domāja. Un tad piekrāmēja sev pilnu šķīvi ar salātiem.

Ērlas mate atzinīgi uz viņu paskatījās.

—  Lūk, to es saprotu, — viņa sacīja. — Kaut arī neesi no Meža, tu ļoti labi saproti mūsu tradīcijas. Salatu bļoda ir jāizēd, kaut parasti ar to rodas grūtības. Bet šodien, kā rādās, nekādu grutibu nebūs, — viņa bilda, uzlūkodama Arvila šķīvi, kas bija ar kaudzi piekrauts sala tiem.

Viņam bija licies, ka tā ir drošāk. Ja šķīvis būs pilns ar salā­tiem, tad neviens nemēģinās tajā ielikt kādu klabiķa kājas gabalu vai to šaušalīgo omleti. Tāpēc viņš visu ēšanas laiku regulāri pa- pildinaja savu salātu porciju un, kad pusdienas bija galā, bija gan­drīz viens pats izēdis milzīgo salātu bļodu.