Monika un Dimantu Ciltstēvs

Kamēr viņa domāja, Ruta, Ralfs un Arvils pārmija nedrošus skatienus. Kaut arī viņi paši neko nebija redzējuši, Monikas ap­raksts bija diezgan precīzs. Un patiešam ļoti pazīstams.

Tas, ko Monika bija aprakstījusi, bija aluķems.

Pilnīgi nepārprotami, aluķēms. Nekur visā Mežā nebija citu neliela auguma, uzkumpušu radījumu.

Tieši tad ari Monika aptvēra to pašu, ko pārējie jau bija sapra­tuši, un pirmajā mirklī no izbīļa pat nezināja, ko teikt.

—   Ko lai mēs iesākam? — viņa klusi vaicāja, kad atkal spēja parunāt.

Visi drūmi klusēja.

Patiešām, ja aluķēmi nebija viņu sabiedrotie, kā līdz šim bija licies, bet tikai kārtējie dimantu Ciltstēva iekārotāji, tad taču viņiem nebija vairs neviena, uz ko paļauties… Kā gan viņi bija spējuši noticēt aluķēmiem — pēc visa tā, ko tie bija nodarījuši viņu vecmāmiņām?! Monika to tagad nespeja aptvert…

Mežam un Zemei draudēja briesmas, un tikai viņi to pa­gaidām zinaja. Un vienīgā iespēja, kā visu glābt, bija atdabūt dimantu Ciltstēvu no kringiem, nepieļaujot, ka tas nonāk alu­ķēmu nagos…

—  Neiespējami… — drūmi noteica Ralfs, un visi domas viņam pievienojās.

—   Vieni paši mēs neko nespēsim iesākt, — prognozēja Arvils.

—   Mums jāpastāsta Mežsargam un Meža Vecai…

—  Nekādā gadījumā! — vienā balsī iesaucās Ruta, Monika un Ralfs. — Viņi mūs aizsūtīs atpakaļ uz mājām tajā pašā mirkli!

Arvils saviebās. — Nu, labi… Bet ja jūs negribat teikt viņiem, varbūt vajadzētu visu pastāstīt mežaļaudīm? Mēs taču vieni paši ne…

—   Nevienam mēs neko neteiksim, — stingri sacīja Monika.

—   Kā tu zini, ka mežaļaudīm var uzticēties? Tu taču viņus nemaz nepazīsti!

—   Es pazīstu Ērlu, — teica Arvils. — Viņa ir pavisam nor­māla.

—   Es toties pazīstu Riu, — ieteicās Ruta. — Viņa nu gan nav normāla.

—  Tur tā lieta! — sacīja Monika. — Dimantu Ciltstēvs — tas ir nopietni. Iedomājies, kas notiks, ja pāris tadu ka Ria par to pa­dzirdēs! Starp citu, mēs ticējam ari aluķēmiem — un paskaties, kas no tā iznāca. Viņi mūs tikai izmantoja.

—   Ko tu tagad darīsi ar Veco? — jautāja Ralfs. — Tu taču nevari viņam teikt, ka visu zini.

—  Protams, ne, — sašutusi attrauca Monika. — Neesmu taču traka! Neko darīt, būs vien jāturpina melot un cerēt, ka viņš neko nenojautīs…

—  Cik ilgi tu melosi? — drūmi vaicāja Arvils. — Agri vai vēlu viņam radīsies aizdomas, ka tu nesaki visu, ko redzi patiesībā.

—   Droši vien… Atliek tikai cerēt, ka līdz tam brīdim mēs bū­sim uzzinājuši vēl ko vairāk. Mums nav citas izejas, jāmēģina tikt galā vieniem pašiem.

—  Ne jau vieniem pašiem, — teica Ruta, un visi pārsteigti uz viņu paskatījās. — Melnās ēnas, — sacīja Ruta. — Tas, kurš tev rādīja melnās ēnas un tagad visu šo te, tas taču ir noskaņots labvē­līgi. Viņš cenšas mums palīdzēt.

—   Ja vien viņš pats nevēlas tikt pie dimantu Ciltstēva, — do­mīgi sacīja Monika. — Mēs nedrīkstam uzticēties nevienam, sapro­tiet? Pilnīgi nevienam.

Visi piekrītoši pamāja.

Viss likās aizvien drūmāks un drūmāks, un, jo vairāk Monika par visu domāja, jo ciešāka kļuva viņas pārliecība, ka šoreiz nav viņu spēkos kaut ko izdarīt. Visprātīgākais, ko viņi varētu darīt, būtu atgriezties mājās pie savējiem. Citādi var gadīties, ka viņi tos vairs vispār neredzēs… Monika iedomājās par vecmāmiņu un vectēvu, kas viņu gaidīja mājās, par savu skolas draudzeni un sajuta mutē sāļu garšu. Šķita, ka arī parejie ir domājuši to pašu, jo Ralfs ar Arvilu piepeši izmetās laukā no istabas, bet Ruta palīda zem segas un, izslēgusi gaismu, pagriezās pret sienu.

* *

Nākamajā dienā jau pirms brokastīm ieradās Ērla un pavēs­tīja, ka šodien tiekot svinēti vasaras sākšanās svētki.

—   Viss sākas ar svētku pusdienām, — viņa stāstīja, — kurās pēc tradīcijas obligāti jāizēd milzīga zaļo salātu bļoda. Pēc tam notiek braukšana uz Tuļu salu… — Monika, Ruta, Ralfs un Arvils saskatījās, — kur arī turpinās mielasts… Bet pats labākais ir kas cits. Vai esat dzirdējuši par Atskaņu dīķi?

Visi pamāja.

—   Mēs tur bijām pavisam nesen, — teica Arvils.

—   O, jūs tur bijāt? — pārsteigta iesaucās Ērla. — Nu, tad jau jūs zināt… Jā, un kā es teicu — tas ir pats labākais pasākums. Pie Atskaņu dīķa nostājas koris un sāk dziedāt. Viņiem ir īpašs reper­tuārs, ko viņi ir gatavojuši tieši šai dienai visa gada garumā. Viņi dzied tā, lai dīķis parādītu skaistako krāsu izrādi. Tur patiešām ir ko redzēt!

Taču, lai cik sajūsmināta arī būtu Ērla, viņa nevarēja nepa­manīt, ka pārējie izskatās diezgan nomākti.

—   Kas jums visiem noticis? — viņa izbrīnīta vaicāja. — Meža Veča taču nesūta jūs atpakaļ uz mājām, ko?

—   Pagaidām vēl ne, — norūca Ralfs.

Monika paskatijas aiz durvīm, vai tuvumā nav Meža Večas un Mežsarga, un tad pāris vārdos izstāstīja Ērlai par vakardienu. Ērla izskatījās tikpat šokēta, cik viņi paši vakar.

—   Kaut kas traks! — viņa teica, neticīgi šūpodama galvu.

—   Bet, godīgi sakot, es nemaz tik pārsteigta neesmu. Aluķēmi ir un paliek aluķēmi, un skaidrs, ka no viņiem neko labu sagaidīt nevar…