Monika un Dimantu Ciltstēvs

Piepeši plīvurs, kas ietina dīvaino būtni, sāka virmot vēl strau­jāk, un Monikai likās, ka pati būtne sākusi iztvaikot. Tā patiešām bija!

Sēdošo radījumu pēkšņi ietina melnas miglas mākonis, un vienā mirklī pati būtne bija pazudusi, bet tās vietā kustējās jau zināmās melnās ēnas. Monika nopriecājās, ka tas vismaz notiek klusumā.

Melna migla sabiezēja un izretinajās, līdz pēkšņi saveļas tadā ka lodē. Monika nojauta, ka ar to ir domāts dimantu Ciltstēvs. Tad melna lode izplūda, un miglas lēveri atkal raustijas sabiezēdami un izplēnēdami, cenšoties kaut ko atainot.

Tad tie it kā sadalījās divās daļās. Viena daļa atkal savēlās lodē un palika karājamies gaisa. Otra daļa turpināja veidoties. Monika aizrautīgi vēroja, kā drīz vien blakus melnajai lodei no raustīgās miglas izveidojas kāda būtne. Neliela un sakumpusi, tā neveikli kustējās blakus dimantu Ciltstēva veidolam. Tad tā sa­grāba melno lodi un abi veidoli saplūda kopā, atkal pārvērzda- mies plūstošā melnas miglas masā.

Monika saprata, ka nupat tika attēlota dimantu Ciltstēva no­laupīšana un ka melnā, sakumpusī būtne acīmredzot bija krings.

Taču tad migla atkal sāka veidot kaut kādus teļus. Vispirms tā no jauna radīja dimantu Ciltstēvu, kuru balstīja melnas miglas platforma. Tai blakus izveidojās divi melni, sakumpuši stāvi. Mo­nika zināja, ka tiek rādīta dimantu Ciltstēva pašreizējā atrašanās vieta un apsardze. Tad melnie stāvi it kā izkusa, bet dimantu Ciltstēvs palika guļam sava vietā uz platformas. Tam aiz muguras migla raustīdamās izveidoja vēl vienu sakumpušu stāvu, kas zag­šus tuvojās dimantu Ciltstēvam. Brīdi, kad būtne bija pielavīju- sies dimantu Ciltstēvam un to sagrābusi, tēli atkal izplūda un sajaucās kopā.

Un tad migla sāka strauji mainīties.

Vispirms tā kā dubļu straume izplūda pa gaiteņa balto grīdu, tad — dubļi — sāka augt uz augšu un pārtapa koku stumbros, no kuriem uz visām pusēm izauga zari. Dažviet starp jaunizveidota­jiem kokiem parādījās formas, kas atgādināja mežaļaužu mītnes. Monikai likās, ka šur tur viņa pat redz pastaigājamies ari pašus mežaļaudis.

Tā bija īsta izrāde, un Monika aizrautīgi to vēroja.

Un tad piepeši viss uzsprāga.

Melnie koki it kā aizdegās, to zari sašķīda, mežaļaužu majas sasprāga gabalos un izkaisījās uz visām pusēm. Un, kas bija pats briesmīgākais, ari mežaļaužu tēli, kas pirmīt bija mierīgi rosīju­šies ap savam mājām, piepeši uzsprāga, un Monika ar šausmām vēroja, kā kopā ar koku zariem gaisā uzlido roku un kāju veidoli…

Monika vēroja šo kara ainu kā mēmajā kino un juta, kā viņai pārskrien auksti drebuļi.

Kad viss bija beidzies, nebija palicis neviens vesels koks, ne­viena mežaļaužu mītne un neviens pats mežaļautiņš. Baltā gai­teņa gridu klaja kaut kas tāds, kas izskatijas pēc gruvešiem, bet gaisā pacēlās melni pelnu un putekļu mākoņi. Monika gandrīz vai sajuta dūmu smaku — tik reāls viss bija licies.

Un tad melnā migla atkal saplūda kopā un šoreiz izveidoja nelielo sakumpušo būtni, kas pirmīt bija zagusies klāt dimantu Ciltstēvam. Taču tagad tā auga aizvien lielāka, un beidzot Monika izdzirda ari pirmās skaņas.

Melnais, sakumpušais tēls strauji auga augumā, nu jau tas sniedzās gandrīz līdz gaiteņa griestiem… Šņākoņa kļuva aizvien spalgāka, pārauga spiedziena un sāka griezt Monikas ausis kā ar adatām. Viņa aizspieda ausis un nenovērsa skatienu, nevēlēda­mas kaut ko palaist garām, bet melnais tēls jau bija sasniedzis griestus, tam vairs nebija kur izplesties, un tas sāka gāzties pāri Monikai.

Spalga skaņa jau plēsa pušu ausis, un Monika saprata, ka ir pēdējais brīdis atgriezies. Ar pūlēm, jo spalgais troksnis apslapēja visas domas, Monika iedomājās Mežsarga istabu un nākamajā mirklī bija tur.

—   Kā gāja? — jautāja aluķēms, līdzko viņa bija atvērusi acis. — Vai izdevās kaut ko izdibināt?

—   Neko, — atteica Monika un, cenzdamās izskatīties ārkār­tīgi pārguruši, gari nožāvājās. — Ir ļoti grūti pretoties tām ēnam, — viņa sacīja. — Man gribas gulēt.

—  Mēs nedrīkstam zaudēt uzmanību, — viņš pie sevis murmi­nāja. — Laiks skrien tik strauji…

Bet Monika vairs neklausījās un, paziņojusi Meža Večai un Mežsargam, ka ies gulēt agrāk, devās lejā. Ruta, Ralfs un Arvils nojauta, ka šoreiz kaut kas nav tā kā parasti un, neuzkrītoši saska­tījušies, devās viņai pakaļ.

Monika lejā viņus jau gaidīja. Kad visi bija sanākuši meiteņu istabā un durvis bija cieši aizvērtas, Monika pastāstīja, ko redzējusi.

—    …tas bija skaidrs brīdinājums, — viņa teica. — Es to sa­protu ta — dimantu Ciltstēvs tagad atrodas pie kringiem, bet tas vēl nav tas ļaunākais. Tagad to cenšas iegūt vēl kādi radījumi, un, ja tiem tas izdosies, sāksies īsts haoss… — Un Monika izstāstīja, kā bija attēlots Mežs un viss, kas ar to varēja notikt.

Ralfs, Ruta un Arvils klusēdami klausījās.

—    Kāds, tu teici, izskatījās tas otrais, kas gribēja iegūt di­mantu Ciltstēvu? — vaicāja Ralfs.

—   Augumā diezgan neliels. Tāds kā uzkumpis, pastīvs. Vis­pār viņš man kaut ko ļoti atgādināja… — Monika teica, sarauk­dama pieri. — Ko gan viņš man varēja atgādināt…?