Monika un Dimantu Ciltstēvs

Aluķēmu Vecais lūkojas uz Arvilu ar tik vāji slēptu riebumu, ka Monika galvenokārt drošības apsvērumu dēļ (aluķēmam to­mēr bija gari zobi un neizprotams raksturs) pačukstēja Arvilam, lai viņš nākamreiz izēd muti, pirms sāk runāt…

—  Es nezinu, ko domāt, — teica aluķēms. — Un vēl mazāk es zinu, ko mums darīt. Laikam būs vien jāturpina skatīties ar Aci, kamēr ieraudzīsim kaut ko jēdzīgu.

Monika cītīgi košļāja savu siermaizīti un domāja. Teikt vai neteikt Vecajam par melno ēnu pārvērtībām? Visbeidzot viņa nolēma vēl mazliet nogaidīt…

—   Pēc brokastīm paskatīšos ar Aci, — Monika sacīja. — Bet baidos, ka tur atkal būs tas pats.

—   Vienalga, mēs nedrīkstam zaudēt cerības, — teica alu­ķems. — Laiks iet uz priekšu… Un neaizmirstiet, ka ar katru radīto dimantu viņi iegūst aizvien jaunu spēku.

Monika to nepavisam nebija aizmirsusi. Bet pēdējā laikā viss bija kļuvis tik sarežģīts, ka viņa pat iedomāties nespēja, ka ši lieta varētu atrisināties. Galu galā, pat ja viņi uzzinātu, ka iekļūt kringu mītnē, tas taču nepalīdzētu viņiem atgūt dimantu Ciltstēvu. Viņa bija redzējusi, cik labi tas tiek apsargāts. Un, ja patiešām kringi kļūst aizvien spēcīgāki, viņi taču nepieļaus, ka kaut kādi aluķēmi tiem atņem viņu dārgumu…

Monika ātri pabeidza ēst un paziņoja: — Varam sākt.

Pārējie vēl brokastoja, bet pec Monikas paziņojuma nolika savas maizītes mala.

—   Par ko man tagad domāt? — vaicāja Monika.

—  Tev vajadzētu atkal nonākt viņu mītnē — baltajos gaiteņos, par kuriem tu stāstīji — un mēģināt izsekot kādu no viņiem. Iespējams, ka viņi kādā brīdi dodas ārā no savas mītnes — un tad mēs uzzinātu, kur tā īsti ir.

Monika negribīgi pamaja ar galvu. Viņa aizvēra acis un iedo­mājās baltos gaiteņus…

Pēdējā laikā viņa bija tā uztrenējusi Aci, ka nokļuva baltajos gaiteņos gandrīz tajā pašā mirkli, kad bija par tiem iedomājusies.

Baltas, matētas sienas, garš koridors un blāva gaisma — viss bija tāpat kā iepriekš. Monika jau sāka apsvērt, uz kuru pusi do­ties, kad pamanija kādu stāvam viņai aiz muguras.

Viņa strauji apsviedās riņķī.

Viņai pretī stavēja savāda būtne. Pirmajā mirkli Monika iedo­mājās, ka tas ir viens no kringiem — katrā ziņā tas bija tikpat melns un likās tikpat noplucis. Bet tad viņa saprata, ka tas nevar būt krings, jo šī būtne bija krietni vien lielāka augumā. Patiesībā tā bija milzīga. Monikai likās, ka tā ir vismaz divreiz garāka par Mežsargu, un ari Mežsargs nebija no sīkajām…

Savādi, bet melnā būtne likās viscaur ietinusies kādā dīvaina audumā, jo nevarēja izšķirt ne tās sejas vaibstus, ne ko citu. Likās, it kā tā būtu segta ar gaisīgu, melnu plīvuru, kas turklāt likās vir­mojam, gluži kā virmo gaiss virs sakarsuša asfalta.

Monika bija tā satrūkusies, ka viņai vajadzēja cieši sev iestās­tīt, ka atrodas šeit tikai ar Aci, lai parvarētu vēlēšanos mukt un at­griezties Mežsarga maja. Bet viņas pārliecība, ka atrodas šeit tikai ar Aci, sašķobījās, tiklīdz melnā būtne viņai paklanijās.

Pirmajā mirklī Monika iedomājās, ka tā klanās kādam, kas stāv viņai aiz muguras. Bet tā nebija vis. Pametusi skatienu at­pakaļ, Monika saprata, ka baltajā gaitenī atrodas viena. Un ka melnā būtne ir palocījusies tieši viņai.

Monikas sirds sāka traki dauzīties, un viņa stāvēja sastingusi, pat nespēdama atgriezties Mežsarga istabā, jo aiz bailēm bija gluži kā paralizēta.

Tad melnā būtne paklanījās vēlreiz un apsēdās uz grīdas.

Monika joprojām stāvēja nepakustēdamās, bet sirds pama­zām atguva normālo ritmu. Tam, ka melnais radījums bija apsē­dies, bija nedaudz nomierinošs efekts. Katrā ziņā nelikās, ka tas grasītos uzbrukt.

Monika nopētīja viņu uzmanīgāk. Virmojošais plīvurs slēpa būtnes īstos vaibstus, bet ķermeņa kontūras tas tomēr nespēja noslēpt. Varēja redzēt, ka tai ir diezgan rupji veidots augums, bet katrā ziņā tai bija gan divas rokas, gan divas kājas. Tiktāl viss bija kā cilvekiem. Taču vieta, kur vajadzēja but galvai, likās neparasti izstiepta.

Monika tik ilgi skatījās uz būtni, kas mierīgi sēdēja viņai preti, ka tā viņai sāka kaut ko atgādinat. Un tad Monika saprata.

Tā nebija nekāda reāla būtne. Tas taču bija tās pašas melnās ēnas!

Vai, pareizāk sakot, te nu bija tas, ko melnas ēnas visu laiku bija centušās izveidot. Kad Monika to bija aptvērusi, viņa uzreiz atpazina iegareno galvu un it kā nedabiski garas rokas ar slaida­jiem pirkstiem. Un virmojošais plīvurs nebija nekas cits kā pārpa­likums no ēnām, kuras acīmredzot arī šoreiz nebija spējušas no­formēties visā pilnībā.

Vienā mirklī bailes izgaisa, un tās nomainīja ziņkāre. Visu laiku melnās ēnas bija gribējušas viņai ko pavēstīt. Tagad tas bei­dzot laikam notiks.

Monika izkustējās no sastinguma un neveikli paklanījās mel­najai būtnei, lai tā apjaustu, ka Monika ir visu sapratusi. Atbildot uz Monikas sveicienu, melnā būtne saņēma kopā rokas un vēlreiz palocījās.

Monika gaidīja, kas būs tālāk.

Kādu brīdi melnā būtne sēdēja nekustīgi. Monikai likās, ka tā domā, ar ko vislabāk sākt. Tad tā sakustējās.