Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tikmēr melnajā mākoni sākās tāda kā kustība. Vispirms no tā augšdaļas izspraucās iegarena galva. Monikai tā atgādināja šīs pašas statujas, pie kurām viņa stavēja. Tad mākonis sablīvējas vel vairāk, līdz sāka izskatīties pēc melna staba, kura augšgalā jopro­jām rēgojās dīvainā galva.

Monika, neatraudama acu, vēroja savādās pārmaiņas.

No melnā staba izspraucās divas rokas, un staba apakšgals sāka raustīties. Monikai bija sajūta, ka tas mēģina izaudzēt ari kājas, bet tas neparko negribēja izdoties, un arī rokas nākamajā mirkli ierāvās atpakaļ staba.

Joprojām no melnā staba puses nebija atskanējusi ne skaņa. Piepeši melnais stabs vidū it kā salūza, un tā augšgals sāka gāz­ties uz Monikas pusi. Tajā pašā mirkli atskanēja ari šņākoņa, kas momentā pārauga šausmīga ja spiegšanā.

Monika negaidīja, kamēr melnais stabs uzgāzīsies viņai virsū un, aizvērusi acis, atkal tās atvēra jau Mežsarga istabā.

Pirmais, ko viņa pamanīja, bija aluķēmu Vecais, kurš acīm redzami nevarēja vien sagaidīt, kad Monika pavēstīs kaut ko noderīgu. Taču šoreiz viņa nolēma visu nestāstīt. Viņa paziņoja, ka neko īpašu statujās nav atradusi un ka visu izjaukušas melnās ēnas, kas atkal ar briesmīgu troksni metušās virsū. Viņa nepateica ne to, ka melnās ēnas pamazām sākušas mainīt formu, ne to, ka ari skaņas pēdējā laika ir mainījušās.

Kādēļ viņa tā darīja, nesaprata ari viņa pati. Iespējams, tas bija tāpēc, ka pēc notikuma ar vecmāmiņām Monikai vispār nebija īpašas ticības aluķēmiem. "Ja notiks kaut kas svarīgs, es viņam, protams, visu pastāstīšu," domāja Monika. "Bet pagaidam nekas tik un tā nav skaidrs." Viņa palika pie lēmuma neko nestāstīt arī Mežsargam un Meža Večai, lai viņus lieki nesatrauktu.

Pēc Monikas ziņojuma aluķēmu Vecais izskatijas diezgan vilies un devās prom, teikdams, ka viņam jāapdomā turpmākā taktika. Monika, Ruta, Ralfs un Arvils kāpa lejā uz savām ista­bām, un tur Monika viņiem izstāstīja visu, ko aluķēmam nebija teikusi.

—   Oho, — teica Arvils. — Un kā tu domā, kas tas ir?

—   Nezinu, — teica Monika. — Bet man ir sajūta, ka es drīz vien uzzināšu.

SEPTĪTA NODAĻA Notikums Tuļu salā

Monika gaidīja, ka aluķēmu Vecais ieradīsies jau naka- majā dienā, bet viņš neatnāca. No viņa nebija ne

vēsts veselu nedēļu, un Monika jau sāka cerēt, ka viņš ar pārējiem aluķēmiem paši tikuši galā ar savu dimantu lietu.

Toties Tinu nāca regulāri katru dienu pulksten četros pēcpus­dienā un, saņēmis Monikas atļauju, devās skraidīt pa priežu pakal­niem kopa ar Benu. Suns bija pilnibā atzinis jauno draugu un ik dienas pirms pulksten četriem jau nepacietīgi sēdēja pie durvīm, viņu gaidīdams. Ralfs ar Arvilu bija beiguši zoboties par viņa ap­meklējumiem, jo šķita, ka Tinu patiešām interesējas vienīgi par pastaigām ar suni.

Katru vakaru, kad Mežsargs un Meža Veča bija devušies pie miera, Monika lūkojās ar Aci, cenzdamās izdibināt kaut ko vairāk par melnajām ēnam, bet visas nedēļas laikā viņu neko jaunu neieraudzīja. Likās, ka ēnas cenšas pieņemt kaut kadas konkrētas formas, bet nebija skaidrs, kādas… Tomēr Monika nelikās mierā un turpināja skatīties, ceredama, ka kādu reizi notiks kas tāds, kas ļaus viņai visu izprast.

* * *

Kadu ritu, kad visi vel sēdēja pie galda un eda brokastis, gluži negaidīti ieradās aluķēms. Bez klauvēšanas atvērās durvis, aluķēmu Vecais, nevienu nesveicinādams, ienāca iekšā un, pār- slajis pāri istabai, iezvēlās dīvānā.

Visi aiz pārsteiguma pat aizmirsa ēst un pavērtām mutēm viņu vēroja. Visbeidzot Mežsargs samulsis nokrekšķinājās.

—   Khmm… — viņš teica, neveikli sakustēdamies un paķer­dams tējkannu, no kuras vēl arvien kūpēja garaiņi. — Vai varu piedāvāt tēju vai kafiju…

—    Nē, neko tamlidzigu, — viņu pārtrauca aluķēms. Viņš izskatījās diezgan norūpējies.

—   Pa šo laiku es mēģināju kaut ko noskaidrot par ēnām, — viņš sacīja. — Mums ir daži Acs speciālisti… Protams, viņiem pašiem tā nepiemīt, bet viņi patiešām zina visu, ko vien ir vērts zināt par Aci, tas izmantošanas iespējam un tamlīdzīgi. Es biju domājis — protams, ka viņi zinās arī par aizsardzību pret Aci. Katrā ziņā, ja kāds kaut ko varētu zināt par melnajām ēnām, tie būtu viņi…

—   Nu, un kā? — vaicāja Arvils, triepdams džemu uz nu jau ceturtās maizītes.

Aluķēmu Vecais nīgri uz viņu pavērās. Šīs nedēļas laikā viņš acīmredzot bija atradis no Arvila niķa jaukties iekša teikuma vidu.

—   Nekā, — viņš atcirta. — Viņi nav neko dzirdējuši ne par kādām melnām ēnām, nedz vispār par kaut kādām aizsardzības metodēm. — Viņš paskatijas uz Moniku. — Ja tu par tām melna­jām ēnām esi runājusi taisnību…

Pie šiem vārdiem Monika nosarka. Nebija jau tā, ka viņa būtu runājusi nepatiesību. Vienīgais, viņa šo to nebija izstāstījusi Iidz galam…

Aluķēms turpināja nepabeigto teikumu: — …tad jāatzīst, ka tas ir kas pilnīgi jauns un lidz šim nesastapts.

—   Bet ja jau pie tā vainīgi kringi, — pilnu muti čāpstināja Arvils, — tad — kā jūs to varējāt zināt? Jūs taču paši neesat viņus sastapuši tūkstošiem gadu ilgi!