Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Kā tad ne? — iejaucās Arvils. — Tas taču ir pie kringiem!

Aluķēms ar redzamu nepatiku uz viņu palūkojās. Viņš ne­cieta, kad kāds viņu pārtrauca, bet Arvils acīmredzot to nebija ielāgojis.

—  Un kur tad tas īsti ir? — Vecais ar nelielu dzēllbas pieskaņu jautāja.

Arvils apmulsis klusēja.

—  Tieši tā, — sacīja aluķēms. — Tas, ka dimantu Ciltstēvs ir pie kringiem, ir skaidrs, bet kur tas atrodas? — Viņš atkal pie­vērsās Monikai. — Tāpēc šodien tev būs jāpalūkojas no nedaudz cita aspekta. Jameģina izdibināt, kā iekļūt tajos baltajos gaiteņos.

—  Kā lai es to izdibinu? — iesaucās Monika. Viņai nepavisam negribējās līst baltajos tuneļos un mēģināt izsekot kādu no krin­giem, lai saprastu, kā viņi nokļūst sava mītnē.

Taču aluķēmu Vecais bija domājis citādi.

—  Pamēģini šoreiz domāt par melnajām statujām. Nu, tu zini, par tam, kas stāv Šalkojošās jūras krastā. Mēs zinām, ka tām ir tieša saistiba ar kringiem, un es nepavisam nebrīnītos, ja tieši tur mēs atrastu atrisinājumu visai šai lietai.

Monika neviļus atviegloti uzelpoja. Protams, arī melnās sta­tujas bija visai savādas, un, uz tām skatoties, patiešām uzmācās nepatīkamas izjūtas, bet tas tomēr bija labāk, nekā but iekša paša kringu midzeni.

—  Labi, domāšu par melnajām statujam, — viņa sacīja. — Bet ko man īsti darīt, kad būšu tur nokļuvusi?

Likās, ka arī pats aluķēms nezina, ko viņai atbildēt. Bridi viņš sēdēja, ar savu nenosakāmo sejas izteiksmi blenzdams tikpat nenosakāmā virzienā, un tad teica: — Tev vienkārši vajadzētu kādu laiku pabūt tur. Un uzmanīgi vērot, kas notiek apkārt. Līdzko pamani kaut ko neparastu, pamēģini izdibināt ko vairāk. Mums noderēs jebkas, tāpēc esi vērīga.

Monika pamāja un, aizvērusi acis, centās domāt par melna­jām statujām.

Vienā mirkli viņa atradas uz klints, kas slējās augstu pāri jūrai. Monika palūkojās apkārt. Nekas nebija mainījies kopš pēdējas reizes, kad viņa šeit bija bijusi. Tad viņa atcerējās, ka vienīgā reize, kad viņa bija it kā atradusies uz šis klints, bija toreiz, sapnī. Savādi, bet viss patiešām bija tāpat kā toreiz. Vienīgi nebija tik tumšs, un jura šodien bija pavisam mierīga. Debesis bija koši zilas bez neviena mākonīša, un ari jura rāmā zilumā slinki šļakstijas pret melnajiem akmeņiem tur, lejā. Pat klints, uz kuras viņa sē­dēja, nebija vairs mitra un auksta kā toreiz, bet gan patīkami silta.

Melnās akmens galvas stāvēja savā vietā un kā arvien lūkojās pāri jūrai, it kā cenzdamās saskatīt kaut ko, kas bija aiz horizonta.

Monika piecēlās kājās un pagājās tuvāk statujām, nojaušot, ka kuru katru mirkli var parādīties melnas ēnas. Tomēr pagaidām viss šķita mierīgi.

Statujas bija milzīgas un tuvumā Monikai tās atgādināja izlūk- torņus, kas uzslieti jūras krastā, lai laikus pamanītu tuvojošos ienaidnieku. Vienīgi tiem nebija neviena loga, pat ne vismazākās lūciņas.

Monika apgāja apkārt ikvienai no sešām statujām, bet nepa­manīja neko tadu, par ko bija runājis aluķēmu Vecais. Tās bija gluži parastas statujas.

Arī visapkārt nemanīja nekā dīvaina. Tālāk aiz statujām, tur, kur beidzās klints, sakās gluži parasts mežs. Viegls vējiņš šūpoja koku lapotnes, un bija dzirdama putnu čivināšana. Vārdu sakot, nebija it neka tāda, ko būtu vērts papētīt tuvāk. Bet Monika atce­rējās, ka Vecais bija licis viņai pavadīt šeit kādu laiciņu —- ta nu viņa apsēdās pie kādas no statujām un, atspiedusi pret to muguru, gaidīja, kad notiks kaut kas ievērības cienīgs.

Labu laiku nenotika itin nekas. Kad Monikai saka likties, ka viņa sēž šeit jau vismaz stundu, un nosprieda, ka pietiks nīkt un jādodas vien atpakaļ, kaut kas beidzot sarosījās.

Monikai jau tik labi zināmās melnās ēnas piepeši parādījās virs jūras, gluži ka butu iznirušas no viļņiem. Tās vēlās šurp pār ūdens virsmu kā melnas miglas kamols, bet jūra palika tikpat mierīga kā līdz šim.

Monika piecēlās kājās, jo viņai likās, ka tā tomēr ir drošāk. Protams, viņa zināja, ka tikai skatās ar Aci, bet šīs ēnas viņai lika justies nelāgi. Monika arī saprata, kāpēc. Agrāk viss, ko viņa vē­roja ar Aci, palika neitrāls. Tas ir, bija skaidrs, ka viņas klātbūtne netiek pat nojausta, un viņa varēja iztureties pavisam brīvi. Ar ēnām bija citādi. Tās šķita uzrodamies tieši tādēļ, ka viņa skatījās ar Aci, un tas nebija īsti normāli. Radās iespaids, ka viņas klāt­būtne vairs nepaliek nepamanīta.

Ari šoreiz ēnas vēlās šurp, pie viņas. Pagaidām vēl bez skaņas.

Melnais kamols, kas sākumā bija licies diezgan izkliedēts un caurspīdīgs, pamazām it kā saspiedās un kļuva mazāks, bet tum­šāks. Tomēr tas arvien vēl bija gana milzīgs — Monikai likās, ka tagad tas varētu būt apmēram vienstāva majas augstumā. Un tad tas sāka celties augšup. Drīz tas bija pacēlies līdz pat klintij, uz kuras stāvēja Monika, un tagad karājās virs jūras ka milzīgs, melns gaisa balons.

Monika jutās pavisam neomulīgi. Ne mirkli nevarēja zināt, ko no šāda — gaisa balona — varēja sagaidīt…