Monika un Dimantu Ciltstēvs

Melnā ņirboņa joprojām palika gaiteņa tālajā gala, un Moni­kai likās, ka tā vietām sabieze, veidodama tādus kā tēlus, jopro­jām no ēnu puses nenāca neviena pati skaņa. Tagad, kad Monika bija sagatavojusies atkal dzirdēt briesmīgo troksni, šis mēmais klusums šķita diezgan baiss.

Un tad parādījās pirmās skaņas. Šoreiz tās atgādināja šņā­koņu, kas atkal kļuva te skaļāka, te klusāka. Likās, ka ņirbošas ēnas lēnām nāk tuvāk.

Monika, nenovērsdama no tam acu, gaidīja turpinājumu.

Ēnas aizvien tuvojās, un meitenei tās vēl vairāk atgādinaja kaut kadu būtņu apveidus. Tās te cēlās, te saruka, un reizēm virs melnas masas izauga tāda kā galva uz gara kakla, bet reizēm no tās izstiepās rokas, kas drīz vien saplūda ar pārējo ņirboņu.

Monika kā hipnotizēta vēroja savādo izrādi. Šņākoņa jopro­jām uzplūda un atpluda, un atkal likās, ka tā cenšas izveidot atse­višķus vārdus. Šoreiz tas izklausījās pēc "briīīāāā… brīīāāāā… brnīaaā…".

Nu jau ēnas bija pienākušās pavisam tuvu, un Monikai vaja­dzēja sev visu laiku atgādināt, ka patiesībā viņa šeit neatrodas… ka tā ir tikai Acs… Ja viņa kaut uz mirkli pieļautu, ka patiešām atrodas vienatnē kringu midzeni, viņa aiz bailēm laikam sajuktu prātā.

Un tad kaut kas notika. Likās, it kā ēnas piepeši zaudētu kon­troli par sevi, jo visi tēli pēkšņi pazuda un iejuka melnajā masā, savukārt melnais ņudzeklis metas uz priekšu trakā ātrumā. Ari troksnis pieņēmās skaļuma, līdz šņākoņā pārauga jau zināmajā spiegšanā.

Mirklī, kad melnais mākonis sasniedza Moniku un jau sāka gāzties viņai pāri, meitene beidzot atjēdzās un, aizmiegusi acis, iedomājās savu istabu Mežsarga mājā.

—   Nu, kā bija? — jautāja Ralfs.

Monika izstāstīja visu, ko bija redzējusi.

—   Un tomēr, — viņa, beidzot stāstījumu, sacīja, — un tomēr man liekas, ka tas viss nav tikai aizbaidīšanai. Man vel arvien liekas, ka ēnām un visam tam skaņām ir kaut kāds mērķis. Ka tās raditas, lai kaut ko pavēstītu…

—   Piemeram — pazudi no šejienes… — teica Arvils.

Monika uz viņu palūkojās. — Ne gluži. Tam nebūtu nekādas

jēgas. Lai kādu aizbaidītu, pietiktu arī ar pašām ēnām un draus­mīgo troksni.

—   Izklausās loģiski, — piekrita Ralfs. — Un ko tad, lavuprat, tās mēģina pateikt?

—   Tieši to es cenšos saprast, — teica Monika.^— Tikai pagai­dām nekas nesanak.

Tajā bridi istaba ienaca Ruta.

—   Kas tad te par sanākšanu? — viņa iesaucās, ieraudzīdama Moniku, Ralfu un Arvilu, sabāzušus galvas kopā, sēžam un sazvēr­nieciski kaut ko pārspriežam. — Ko jūs te perināt, ko? — Viņa ar plašu žestu iesvieda sava gultā slidzābakus un pati nometās garšļaukus tiem blakus. — Fu, kā es esmu pārguruši, — viņa elsa. — Mēris mani šodien pamatīgi nospidzinaja.

—   Tu labāk paklausies, ko Monika tikko redzeja, — teica Arvils tādā aizkapa balsi, ka Ruta tūlīt uztrukas sēdus.

—   Ko? Kas noticis? — viņa iztrūkusies vaicāja.

—   Nepievērs viņam uzmanību, viņš atkal pārspīlē, — sacīja Ralfs, par ko Monika uzmeta viņam aizvainotu skatienu.

—    Nu, vai zini, — viņa pārmetoši teica. — Ja tu pats to visu būtu redzējis, tu diez vai teiktu, ka kāds kaut ko pārspīlē… —Tad viņa izstāstīja Rutai visu, kas tikko bija noticis un ko viņi bija pār­sprieduši.

—   Jā, tas viss ir ļoti jocīgi, — teica Ruta, ar šādu apzīmējumu arī izpelnīdamās Monikas pārmetošo skatienu. — Bet tulit tev atkal nāksies noņemties ar Aci. Pa ceļam redzēju aluķēmu Veco, viņš lēnām klunkurēja uz mūsu pusi.

Monika novaidējās. Vairāk par visu viņai tagad negribējās atrasties baltajos gaiteņos un skatīties, ko jaunu ēnas izdomās šo­reiz…

Tiklīdz viņa tā bija nodomājusi, uz kāpnēm nodipēja žigli soļi, un durvju spraugā parādījās Meža Večas galva. — Klāt ir! — viņa paziņoja. — Aluķēms ir klāt. Nāciet aši augšā, man nepatīk, ka viņš tur viens pats sēž…

—   Kāpēc viens pats? — jautāja Arvils. — Kur tad Mežsargs?

—   Izgāja pameklēt, vai tas jusu pūpēžveidīgais nav kaut kur sadējis olas… — viņa nosmējās. — Nu, nāciet, nekavējieties… — Viņa aizcirta durvis, un kāpnes atkal nočīkstēja, Meža Vecai rikšo­jot augšā.

Kad visi uzkāpa augšā, viņi ieraudzīja parasto ainu.

Aluķēmu Vecais sastindzis sēdēja krēslā un tikko manāmi sakustējās, kad istabā ienāca Monika. Viņa bija nolēmusi nevie­nam nestāstīt par savu nodomu izdibināt ko vairāk par melnajām ēnam. Nez kāpēc viņai bija sajūta, ka par to vismaz pagaidām vaja­dzētu klusēt.

—  Vai tu esi gatava? — Vecais vaicāja Monikai.

—   Jā, — Monika sacīja, apsēzdamās uz dīvāna. No turienes vismaz nevarēja nokrist — gadījumā, ja notiktu kaut kas nepa­redzēts… Viņa vel zīmīgi paskatījās uz Rutu, un Ralfs ar Arvilu, kuri arī uztvēra šo skatienu, pareizi saprata, ka tas nozīmē brīdi­nājumu neko nestāstīt par melnajām ēnām.

—   Šodien tev būs nedaudz citāds uzdevums, — savā čerk­stošajā balsi sacīja aluķēms. Viņam bija tada balss, it ka kppš va­kardienas nebutu izrunājis ne vārda. Droši vien tā ari bija… — Šo­reiz tev nebūs jādomā par dimantu Ciltstēvu. Vakar tu to redzēji, un mums tagad ir skaidrs, kas ar to noticis. Toties mums nav skaidra tā atrašanās vieta…