Monika un Dimantu Ciltstēvs

Krings stavēja pie malējās melnās statujas un noliecies kaut ko knibinājās gar tās pamatni. Pēc brīža atskanēja iepriekš dzirdē­tais pērkonam lidzigais troksnis, statujai noliecoties. Krings pa­muka malā, pamadams Monikai, lai viņa paliek sava vietā, un statuja turpināja liekties, līdz palika gareniski guļam uz klints kā milzīga izgāzta koka stumbrs.

—  Tagad vari nākt šurp, — sacīja krings, pieiedams pie ieejas, kas bija atklajusies, noliecoties statujai.

Monika piesardzīgi piegāja pie doforu mītnes un palūkojās iekšā. Tur bija redzams balts gaitenis, kas pēc nepilniem pāris met­riem beidzās ar tādām pašām baltām durvīm.

—   Tālāk lejup ved kāpnes, līdz nonāk zem juras līmeņa, — skaidroja krings. — Tur mēs esam bijuši. Pēc tam eja iet ieslīpi zem jūras uz labā krasta pusi, bet daudz tālāk mēs nekad neesam iedrošinājušies iet. Negribējām, lai mūs atklaj.

Monika joprojām raudzījās uz balto koridoru. — Tātad man vajadzētu sākt šeit? — viņa vaicāja.

—  Jā, — krings atteica.

—   Bet kā lai es zinu, uz kuru pusi atrodas lielā zāle? — Mo­nika nesaprata.

—   Nekā, — mierīgi teica krings. — To tu nekādi nevari zināt. Bet tev jāmeklē tikmēr, kamēr atrodi. Un jācenšas iegaumēt ceļš. Jādomā, ka, skatoties ar Aci, tu nevari paņemt līdzi zīmuli un pa­pīru, lai uzzīmētu karti?

Monika noliedzoši pakratija galvu.

—   Nu, tad tev atliek tikai iegaumēšana, — noteica krings.

Monika saviebusies pamāja. Tas nesolījās but nekāds vieglais

uzdevums. Jau pirms pusgada, kad viņai līdzīgā veidā vajadzēja iegaumet ceļu aluķēmu Klinšu krāvumos, tas nebija nācies viegli. Bet šoreiz tas šķita vēl sarežģītāk — doforu mītnes taču bija milzī­gas, ja reiz pletās no šejienes līdz pat ezeram.

Krings bija sācis nepacietīgi mīņāties un ar raizēm uzlūkoja zilās debesis pie horizonta, kas nāca aizvien tuvāk, stumjot pelē­kos mākoņus prom pāri mežam.

—    Vai nu tu nebūsi gana skatījusies? — krings vaicāja, ar roku aizklādams ķiveres sejas aizsegu, it kā tas vēl par maz aiz­turētu saules gaismu. — Man jādodas atpakaļ, citādi man pieme­tīsies saules dūriens — labākajā gadījuma… — viņš drūmi pieme­tināja. — Ļaunākajā gadījumā manas smadzenes varēs izpūst pa ausim un izbarot vistām.

Tieši šobrīd Monika nepavisam nevēlejās palikt divatā ar kringu bez smadzenēm un steidzīgi devās viņam pakaļ uz melno telpu, kur viņus nepacietīgi gaidija pārējie. Aiz viņiem, čīkstē­dama un dārdēdama kā milzīgas un gadsimtiem ilgi neieeļļotas durvis, pacēlās statuja, atkal aizsegdama ieeju doforu mītne.

—   Kā gāja? — sauca Meža Veča.

—  Tā nekas, — atteica Monika, paraustīdama plecus. — Do­foru gaitenis kā jau doforu gaitenis. Paies milzum daudz laika, iekams atradīšu ceļu līdz dimantu Ciltstēvam. Ja vispār atra­dīšu…

—  Tur jau tā lieta! — iesaucās Orle. — Būtu daudz ātrāk, ja mēs ar Tito jūs aizvestu. Mēs tomēr tur esam jau bijuši un orientē­jamies labak.

—  Nekā nebūs, — stingri noteica Mežsargs. — Mēs neriskē­sim ar jūsu dzīvību, liekot jums atkal doties pie doforiem. Ja viņi jūs pamanīs, otrreiz neizspruksiet.

Monika pa to laiku jau bija pagājusi malā un iekārtojusies uz kāda melna akmens ķebļa.

—   Pacenties iegaumēt visu precīzi! — viņa vēl izdzirdēja aluķēmu Vecā balsi, kad jau bija aizvērusi acis un sākusi domāt par balto koridoru, kas bija atklājies zem melnās statujas…

Nākamajā mirkli viņa stāvēja ārā. Melnā statuja, kas pirmīt pilnīgi nepārprotami bija pacēlusies, tagad atkal gulēja šķērsām pāri klintij. Monika piegaja pie baltā koridora un devās tajā iekšā. Baltā, slīpā grīda, kaut arī likās darināta no akmens, itin nemaz neslīdēja, Monikai pa to ejot. Meitene nodomāja, ka tas varētu būt saistībā ar Aci.

Viņa piegāja pie durvīm un mazliet tās pagrūda. Durvis, kā par brīnumu, atvērās, un Monika devās tālāk. Aiz durvīm patie­šām lejup gāja kāpnes, tieši kā bija teicis krings. Kāpnes ļoti līdzi­nājās tām, kas Atskaņu dīķi bija aizvedušas viņus ar Ralfu pie kringiem, — tās bija tikpat baltas, šauras un ar tievām margām gar malām. Pirmajā brīdī Monika pabrīnījās, kāpēc tas tā, bet tad atcerējās, ko bija teicis krings, — ka kāpnes Atskaņu diķi ir atlie­kas no pamestām doforu mītnēm.

Diezgan ilgu laiku kāpusi, Monika beidzot nonāca galā. Bal­tais koridors, ko izgaismoja neredzamas, sienā iebūvētas spul­dzes, pagriezās un devās uz labo pusi. Varēja redzēt, ka tas labu gabalu turpinās taisni uz priekšu bez jebkādiem pagriezieniem vai izejām uz citām telpām. Straujā soli Monika devās pa to prom.

Viņai likās, ka ir gājusi jau briesmīgi ilgi. Vismaz kājas sāka just nogurumu. Monika brinījās, kā tas var būt, ka kājas nogurst — viņa taču īstenībā nekur negāja, bet vēl aizvien sēdēja melnajā telpā pie kringa un visiem pārējiem un tikai domāja.

Bet kājas to laikam negribēja saprast, jo turpināja nogurt aiz­vien vairāk un vairāk. Visbeidzot, kad Monika jau bija nolēmusi bridi pasēdēt un atpūsties, koridors piepeši beidzās ar spēju pa­griezienu un durvīm.

Ziņkārība pārvarēja nogurumu, un Monika, piegājusi pie durvīm, atgrūda tās vaļā.

Un satrūkusies palika stāvam.