Monika un Dimantu Ciltstēvs

— Redzēsim, — strupi noteica krings. — Bet tagad — ej, ej, paskaties, kas tur notiek!

Monika paklausīgi aizvēra acis, šoreiz iedomādamās baltās kāpnes…

Un acumirkli viņa stāvēja uz baltajiem pakāpieniem, izbīlī tik tikko paspēdama sagrābt margas. Kaut kas viņai virs galvas puta un elsa. Monika palūkojās augšup un ieraudzīja doforu aluķēmu, kurš stenēdams trausās lejup, ieķēries margās tik izmisīgi, it kā viņš caur tām elpotu…

Monika nokapa lejā, un, kad viņa bija labu laiku sēdējusi un jau nospriedusi, ka dofors aluķēms ir devies atpakaļ, viņš beidzot elsdams norausās no pēdējā pakāpiena. Brīdi viņš sēdēja un atvilka elpu, it kā visu laiku būtu rāpies augšā, nevis lejā, un, kad beidzot bija atpūties, devās tālāk.

Monika viņam sekoja, juzdamās diezgan nelāgi. Viņa pat ne­spēja ar bijušo aluķēmu Veco sarunāties — jo viņam vispār nebija ne jausmas, ka viņa ir šeit… Tomēr Monika bezmaz mina viņam uz papēžiem, cieši apņēmusies neizlaist viņu no redzesloka. Viņa gan baiļojās, ka tad, kad sāksies briesmīga burzma, viņa varētu pazaudēt Veco itin viegli, un nožēloja, ka viņi nav iedomājušies iedot aluķēmam kādu pazīšanās zīmi — kādu sarkanu lentīti ap roku vai ko tamlīdzīgu…

Dofors aluķēms tikmēr salīcis un šņākdams klunkurēja uz priekšu, un tā viņi abi — viens trokšņains un redzams, otrs — kluss un neredzams gāja uz priekšu pa tukšo koridoru. Kad bei­dzot viņi sasniedza durvis, dofors aluķēms uz bridi apstājās, bet tad atgrūda durvis vaļā un devās iekšā nākamajā koridorā. Monika izspruka cauri atvērtajām durvīm vienlaikus ar viņu, — un viņi abi reizē iegāja apdzīvotajās doforu mītnēs.

Šķita, ka doforu palicis mazāk. Taču to vel aizvien bija pie­tiekami daudz, lai neviens nepievērstu uzmanību kādam klātpie- nācējam. Dofors aluķēms vēl uzmauca galvā kapuci, un tā noslīdēja uz leju, gandrīz pilnībā aizklādama seju. Monika brīnījās, ka viņš vispār redz, kur spert soli. Toties tagad viņai bija viegli viņam sekot, jo neviens cits dofors šeit kapuci nevalkaja. Laiku pa laikam kads no doforiem uzmeta dīvainu skatienu salīkušajam stāvam kapucē, bet aizkavēts viņš nekādi netika.

Kad viņi nokļuva biezajā burzmā, doforu aluķēmu vispār ne­viens vairs nelikās manām. Visi aizņemti skraidīja savās darīša­nās, un nevienu neinteresēja, kur iet cits. Monika nedaudz raizē­jās, kas notiks tad, kad viņi tiks līdz lielajai zālei, bet viņa cerēja, ka aluķēma ietekmēšanas spējas būs pietiekamas, lai tiktu galā ar diviem lempīgiem sargiem.

Otrreiz ejot cauri koridoriem, laiks Monikai šķita ritam daudz ātrāk, un drīz vien viņi bija nonākuši tukšajā koridora daļa, kura viņā gala rēgojās durvis uz lielo zāli.

Dofors aluķēms apstājās un noņēma kapuci. Brīdi viņš stā­vēja kā pārakmeņojies, un Monikai atkal sāka likties, ka viņš ap­sver iespēju griezties atpakaļ. Tomēr ne, pēc brīža viņš atkal at­dzīvojās un devās uz durvīm.

Tajā brīdī durvis atveras, un tajās parādījās kāds dofors.

Monika sastinga un pukstošu sirdi gaidīja, kas tagad notiks. Viņai galvā sāka riņķot neskaitamas iespējas, — droši vien īstais dofors sacels trauksmi, un drīz vien dofors aluķēms tiks saņemts ciet… Vai varbūt viņš tiks piebeigts tepat uz vietas ar kādu bries- mīgu ieroci, kas viņu pārvērtis putekļos, tā ka nepaliks nekādu pedu… Vai varbūt dofori aluķēmu spīdzinās, līdz viņš atklās visu par kringiem, mežaļaudīm un Monikas Aci…

Bet to, kas notika pa īstam, Monika nekādi nebija spējusi pa­redzēt.

Ieraugot sev pretī doforu, īstais dofors uz mirkli sastinga. Bet tad tas piepeši godbijīgi palocījās, padevīgā balsī murmulēdams kaut ko, no kā Monika nesaprata ne vārda, un visbeidzot itin mierīgi devās prom pa gaiteni.

Monika bija pavisam apstulbusi, un, šķiet, tāds bija ari dofors aluķēms. Viņš pagriezās atpakaļ un uzlukoja aizejošo doforu ar tik muļķīgu izteiksmi savā bruņrupuča sejā, ka Monika nevarēja neiesmieties. Dofors aluķēms neticīgi nogrozīja galvu, kaut ko pie sevis nomurmināja, tad droši devās uz durvīm un atvēra tās.

Monika atkal iemetās pa durvīm iekšā reizē ar viņu, un nu viņi abi stāvēja lielajā zālē. Ari tagad te bija gandrīz pilnīgi tukšs. Tikai vienā zāles gala pie galda aiz balta, caurspīdīga aizslietņa sēdēja kaut kādi dofori un, šķiet, kaut ko rakstīja. Aizveroties durvīm, viņi paskatījās šurp un, ieraudzījuši ienācēju, palocīja galvas. Tad viņi vienā mierā turpināja strādāt.

Dimantu Ciltstēvs gulēja turpat kur agrāk, un arī sargi bija savās vietās.

Zāle likās vēl milzīgāka tagad, kad Monika atradās tajā iekšā. Tā bija ieapaļas formas, un gar sienām daudzu stāvu augstumā bija izvietotas platformas, bet tukšais zāles centrs vēl vairāk pa­stiprināja plašuma izjūtu. Dofors aluķēms stāvēja un lūkojās aug­šup uz dimantu Ciltstēvu, acīmredzot mēģinādams izprast, kā līdz tam tikt.