Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Tādā gadījumā vajadzīgs kaut kas, kas viņiem ir, — seci­nāja aluķēmu Vecais. — Mazdrusciņ asiņu vai kāds gabaliņš kaula…

—   Vai viņš grib, lai mēs noķeram kādu doforu un nolaižam viņam asinis? — šausmās ieplestām acīm Arvils čukstēja Ralfam ausī. — Un kā lai mes tiekam pie kauliem?!

Meža Veča piepeši sarosījās. — Klausieties, jūs abi, — viņa teica Orlem un Tito. — Jums ir tie doforu mētelīši. Velciet tos laukā no savām tarbām, un palūkosim, vai tajos nevar ko atrast.

Aluķēmu Vecais pilnībā piekrita Meža Večai, teikdams, ka apģērba gabalos vienmēr varot atrast kaut ko no būtnes, kas to valkājusi, — vai tā būtu sausas ādas plēksnīte vai kāds tikko manams matiņš, vai varbūt asiņu pleķītis no kāda nobrāzuma.

Orle sākumā nez kādēļ ļoti pretojās, apgalvodams, ka mēte­līši bijuši pilnīgi tīri kā tikko mazgāti un vispār viņam esot aizdo­mas, ka tie ne reizi neesot bijuši doforiem mugurā.

—   Ar tiem sedzāmies tikai mēs ar Tito, — viņš sacīja. — Un ja nu troglodits piepeši pārtop par kādu no mums?! Tas būtu diez­gan šaušalīgi…

—   Velciet ārā tos mētelīšus un netielējieties! — stingri noteica Meža Veča.

Orle, kaut ko pie sevis murkšķedams, negribīgi attaisīja tarbu un izvilka vienu no melnajiem, noplukušajiem apģērba gabaliem.

—   Man nu gan neizskatās, ka tas būtu kaut kas nesen šūts, — Ruta pačukstēja Monikai, un viņas abas iespurdzās. Patiesi, mēte­lītis izskatījās mūžvecs, it kā būtu pabijis mugura neskaitāmām doforu paaudzēm.

Arī Monikai ta šķita, jo viņa pačukstēja Rutai: —Atliek tikai cerēt, ka viņu senči bijuši spalvaini — tad mēs ātri vien tiksim pie pāris kilogramiem matu…

Aluķēmu Vecais tikmēr milimetru pa milimetram izpētīja vienu no mētelīšiem, bet pēc kādām desmit minūtēm vīlies pa­svieda to malā.

—   Es taču teicu, ka tur nekā nebūs, — teica Orle, bet aluķēmu Vecais jau bija ķēries pie otra mētelīša. Pēc nepilnas minūtes viņš uzvaroši iesaucās, paceldams gaisā mētelīša piedurkni un noradī­dams uz kaut ko piedurknes pašā galā.

—   Kas tur ir? — tuvredzīgi miegdama acis, vaicāja Meža Veča un ziņkārīgi panācās tuvāk.

—   Esmu pārliecināts, ka tas ir asiņu traips, — sacīja Vecais.

—   Redziet, šeit — tāda maza, tumša svitriņa.

Visi pienāca klāt un pablenza uz to, kas, pēc Vecā domām, bija asinis.

—   Debestiņ, tas taču var būt pilnīgi jebkas! — iesaucās Arvils.

—   Tā varētu būt upeņu sula!

—   Diez vai dofori dzer upeņu sulu, — saviebās troglodits.

—   To nedzeru pat es… Bet to, vai tās ir asinis vai nav, mēs tūlīt pārbaudīsim.

—   Bet ja tā izrādīsies upeņu sula, — ziņkārīgi ieteicās Arvils,

—   vai tad tu pārvērtīsies par upeņu krūmu?

—   Tieši tā, — piekrita aluķēms. — Tu esi apķērīgs zēns. Kad nejaucies pa vidu citiem un nedaudz piepūli pats savas smadze­nes. .. — viņš vēl klusām piemetināja.

Tad Vecais sāka rīkoties. Vispirms viņš aplaizīja pirkstu un mazliet paberzēja pleķīti, tā ka tas nedaudz izplūda. Tad viņš sa­dabūja mazītiņu, bet asu nazīti un pavisam viegli iešķēla sev ādu apakšdelmā. Pa nelielo brūcīti izsūcās asiņu pilīte. Tad aluķēms velreiz saberzēja pleķīti dofora mēteļa piedurknē un ar to pašu pirkstu parīvēja sev brūci. Kad tas bija izdarīts, viņš nomurmināja kaut kādas dīvainas skaņas, kas pēc valodas īpaši neizklausījās, un jau pēc pāris mirkļiem sāka pārvērsties.

Viņa augums tikpat kā nemainījās, jo kā troglodīti, tā ari do­fori bija maza auguma un uzkumpuši, toties pilnībā izmainījās viņa āda un seja. Ada kļuva tumši brūna un tāda kā saplaisājusi, gluži kā mālaina zeme pēc ilgstoša sausuma perioda. Bet galva sarāvās mazāka, un aluķēma sirmais matu ērkulis itin kā ierāvās atpakaļ galvā. Ari smailās ausis pazuda, un to vietā izauga mazas, brūnas, apaļas austiņas. Orle bija diezgan precīzi aprakstījis do- forus — viņu priekšā stāvošais dofors ļoti līdzinājās bruņrupucim gan pēc sejas, kas bija kā vienlaidus uz priekšu izvirzīts purns, gan arī citādi. Vienīgais, kā tam pietrūka, bija bruņas uz mugu­ras… Protams, ari seja doforam nebija tieši kā bruņrupucim — tā bija daudz cilvēciskāka un ne tik trula, bet, ja būtu jāmin, no kā sensenos laikos dofori radušies, prātā, bez šaubām, ienāktu tieši bruņrupuči…

Visi stāvēja un ieplestām acīm uz viņu blenza, bet Orle ne­spēja noturēties, skaļi neiesaucies.

Kad jaunizceptais dofors bija pakustinājis rokas un kajas, iemē­ģinājis balsi un konstatējis, ka viss darbojas, viņš uzsita sev pa galvu un, izdvesis dažas skaņas, pēc brīža atkal partapa par alu­ķēmu Veco.

Pūpēžveidīgais Krindons satraukti spiegdams lēkāja apkārt, un Vecais vainīgi uz viņu palūkojās. — Jā, jā, — viņš nogurušā balsī teica. — Tev pilnīga taisnība. Tas bija ļoti bezatbildīgi no manas puses.

—   Kas tad? — nesaprata Mežsargs.

—    Tas, ka es pārvērtos, atstādams viņu kā pūpēžveidigo.

Man patiešām paveicās, ka arī dofori spēj izrunāt tādas pašas skaņas kā mēs, troglodīti. Citādi man būtu bijis jāpaliek par do­foru, kamēr mes atgrieztos Klinšu krāvumos, kur kāds no mūsē­jiem pārvērstu mani atpakaļ. Protams, ja es būtu kļuvis par upeņu krūmu, būtu vēl ļaunāk…