Monika un Dimantu Ciltstēvs

Visi, izņemot Moniku un Ralfu, sastinguši blenza uz viņu, nezinadami, kā izturēties. Neba jau nu katru dienu jātiekas ar cit- planētiešiem, bet šodien tādas tikšanās bija paredzētas pat vese­las divas… Mežsargs braucīja bārdu, laiku pa laikam nosviez­dams zemē pa brūnam kušķim, bet Meža Veča murmināja kaut ko līdzīgu "apžēliņ, apželiņ…". Ruta un Arvils nekaunīgi blenza vaļējām mutēm, it kā būtu ieraudzījuši runājošu sargcūku, bet Orle ar Tito neticīgi šūpoja galvu. Vienīgi aluķēms izskatījās tā, it kā katru dienu ar kringiem ieturētu kopēju launagu un, pagājis uz priekšu, pacēla roku sveicienam.

— Esiet sveicināti Mežā! — viņš sacīja. — Mūsu tauta par

. 32o «

jums stāsta teiksmas… Taču, kā izrādās, pilnīgi aplamas… — viņš, mulsi krekšķinādams, piebilda.

Tā ka krings nevarēja saprast, ko aluķēms saka, Monika viņa teikto "pārtulkoja", un krings tikko manami pasmaidīja.

—  Tā jau teiksmas medz darīt, — viņš atteica. — Priecājos, ka satieku pašu troglodītu Veco. Jūsu tautai jāsaņem atpakaļ dimantu Ciltstēvs, jo tikai jūsu klinšu alās tam ir jānonāk. Nekur citur.

Monika tulkoja.

Krings panācās tuvāk apmulsušajam baram un sakrustotām kājām apsēdas uz klints. Visi stāvēja kur stāvējuši, jo diez kā nevē­lējās sēsties zemē uz slapjajiem, aukstajiem akmeņiem.

—  Mēs esam apspriedušies, — sacīja krings, — un nolēmuši, ka mums jāparāda jums ceļš pie doforiem. Bet vispirms jums jānāk man lidzi, jo es nevaru uzturēties šajā šausmīgajā saulē il­gāk par piecām minūtēm. — Un krings noraizējies pavērās uz drūmajām, pelēkajām debesīm. — Tā saule nudien mani piebeigs, tā spīd par traku!

Kad Monika pavēstīja viņa teikto pārejiem, arī Arvils palūko­jās uz debesīm, laikam domādams, ka tās varbūt piepeši noskaid­rojušās, bet, kad tās izrādījās tikpat apmākušās kā pirms mirkļa, viņš uzmeta Monikai izbrīnītu skatienu.

—   Būs vētra, — bezkaislīgi paziņoja aluķēmu Vecais.

—   Neizskatās, — neticīgi novilka Ralfs.

Aluķēmu Vecais tikai neizteiksmīgi uz viņu paraudzījas.

Tad krings piecēlās un devas atpakaļ uz caurumu zem statu­jas, aicinādams visus nākt viņam lidzi. Monika un Ralfs nelika sevi lūgties, un pārējie, bridi vilcinājušies, viņiem sekoja. Zem cauruma atklajas durvis uz apaļu, melna akmens telpu, kur nebija nekā, izņemot piecas balti spīdošas spuldzes pie griestiem. Kad visi bija ienākuši, durvis aiz viņiem aizvērās, un krings, atviegloti uzelpodams, noņēma ķiveri.

—   Nu, un ko mes tagad iesāksim? — čukstēja Arvils, bailīgi raudzīdamies uz visām pusēm. Viņš acīmredzot nejutās diez cik omulīgi, atrodoties šajā slēgtajā telpā kopā ar lielo, melno un neiz­protamo kringu. Toties krings nejutās omulīgi, atrodoties šeit kopā ar pūpēžveidīgo. Viņš raudzījās uz balto radījumu ar tādu izteik­smi, ar kadu Monika raudzītos uz žurku savā guļamistabā.

—   Vai viņš te iespruka nejauši? — jautāja krings, nenovērs­dams skatienu no pūpēžveidīgā, it kā tas piepeši varētu mesties viņam virsū un iekost. — Vai ari kāds vinu te ienesa?

—   Nē, nē, — teica Monika. — Viņš pats ienāca — bet tīšām.

Kad krings galīgi apmulsa, Monika paskaidroja, tāpat kā ag­rāk bija nācies skaidrot Orlem ar Tito: — Tas nav nekāds pūpēž­veidīgais, bet gan troglodits, kas pārvērsts par pūpēžveidigo.

Krings visu laiku bija mulsi mājis ar galvu, bet pie šī paskaid­rojuma viņš apstulba un izbijās. — Kas? Troglodits — par pūpēž­veidigo? Kā tā? Vai tad tiešām dofori būtu tikuši jau tik tālu, ka iespētu pārvērst dzīvas būtnes par citām dzīvam butnem?

—   Nē, — pavīpsnāja Monika. — Tik tālu ir tikuši vien paši troglodīti.

Krings izskatījās vēl muļķīgāk nekā pirmīt, un Monika pa­skaidroja, kas par lietu un kāpēc Krindons skraida apkārt kā pū­pēžveidīgais.

Krings bija stāvā sajūsmā. Monika sākumā nesaprata, vai viņš tā priecājas par Krindonam uzlikto sodu vai par ko citu, bet tad krings ierunājās: — Tas ir ļoti labi. Labak, nekā es biju cerējis. Man jau bija nojauta, ka troglodīti varētu mums palīdzēt, bet nebija skaidrs, kā īsti. Toties tagad ir.

—   Nu? — Arvils atkal prašņāja. — Kas mums tagad būs jā­dara?

Bet krings jau bija sācis skaidrot: — Tāpat kā zem šis melnās statujas ir ieeja mūsu mītnē, tā zem vienas no atlikušajām piecām — izeja pie doforiem. Tas ir tas ceļš, par kuru dofori nenojauš, ka mēs to zinām, — tāpēc tieši tas mums ir jāizmanto. Kad būsim tikuši iekšā, atliks tikai sadabūt apaļo akmeni, un šeit, es ceru, troglodīti mums laipni izpalīdzēs…

Tas zināmā merā bija izskanējis ka jautajums, taču, kad Mo­nika atstāstīja kringa teikto, aluķēmu Vecais izlikās, ka neko nav dzirdējis.

—   Es tā sapratu, — sacija krings, veltigi izgaidījies no alu­ķēma kadu vardu, — ka troglodīti var pārtapt par jebkuru dzīvu būtni, jā?

—   Ir vajadzīgs šīs dzīvās būtnes paraugs, — aluķēmu Vecais beidzot atbildēja, kad Monika bija pārtulkojusi.

—   Mazmazītiņš ādas kripucītis, — paskaidroja Arvils.

—  Vai kas cits, — teica Vecais. — Kaut vai mats.

—   Doforiem nav matu, — sacija Orle. — Es taču teicu, ka viņi ir ka bruņrupuči — viņiem vispār nav nekādu spalvu.