Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tad viņš pamanīja viena zāles stūri augšup slīdošu lenti, kas savienoja apakšstāvu ar pirmo platformu. Dofors aluķēms devās turp, un Monika — viņam pakaļ. Uzbraukuši augšā, viņi ierau­dzīja otru slīdošo lenti, kas veda uz otro platformu, līdz visbei­dzot, uzbraukuši vēl piecus stāvus augstak, viņi nonāca tieši pie dimantu Ciltstēva.

Tas mirdzēja koši baltā gaismā kā visspožākā spuldzīte, un tam apkārt bija tik spilgtas gaismas oreols, ka nevarēja pat izšķirt tā kontūras. Abi sargi savos melnajos mētelīšos izskatījās vēl noskrandušāki nekā jebkurš no iepriekš sastaptajiem doforiem un drūmi stāvēja miera stājā. Vienīgo reizi tie bija izkustējušies, lai paklanītos doforam aluķēmam, bet pēc tam atkal sastinguši.

Monikai atkal uzmācās satraukums. Protams, lidz šim viss bija noritējis apbrīnojami labi. Acīmredzot aluķēms bija pārvēr­ties par kādu svarīgu personu doforu vidu, kam bija tiesības pat atrasties šaja zalē. Bet kas notiks, kad aluķēms gribēs dabūt di­mantu Ciltstēvu…? Droši vien ir jābūt kam vairāk par svarīgu personu, lai šie drūmie, noplukušie sargi viņam to atdotu.

Tomēr viņa maldījās…

Dofors aluķēms piegāja sargiem pavisam tuvu klat un, cieši uz viņiem paraudzījies, pamāja uz dimantu Ciltstēva pusi. Sargi apmulsuši saskatījās, un tad viens no viņiem kaut ko vaicāja. Skaidrs, ka dofors aluķēms neko neatbildēja, tikai kaut ko neap­mierināti noņurdēja un pašūpoja galvu, gluži kā pārsteigts par sargu nepaklausību… Un tūlīt viens no sargiem satvēra dimantu Ciltstēvu un pasniedza to doforam aluķēmam.

Žilbinoši baltā gaismas lodīte pārceļoja no vienas brūnās rokas otrā.

Tad sargi atkal palocījās, bet dofors aluķēms pagriezās un mierīgi devas prom, paslēpis dimantu Ciltstēvu mēteļa piedur­knē, lai spožā gaisma nepievērstu pārējo doforu uzmanību. Viņš devās ārā no zāles, vēl pamājis aiz aizslietņa strādājošajiem dofo­riem. Tie par atbildi nolieca galvas, un dofors aluķems devās ārā.

Ticis koridorā, kas bija pilnīgi tukšs, viņš metās iet ātrāk, līdz parādījās pirmie dofori. Tā kā dimantu Ciltstēvs bija labi noslēpts un dofors aluķēms atkal bija uzvilcis kapuci, neviens uz viņu pat nepaskatījās, un viņš bez kādiem kavēkļiem tika līdz durvīm, kas veda uz tukšo gaiteni ar kāpnēm galā. Tad viņš metās skriešus un rikšoja elsodams, pēdām plakšķot pa kailajām akmens plāksnēm. Kad aluķēms beidzot sasniedza kāpnes, viņš bija pagalam nomo­cījies. Tomēr viņš neuzdrīkstējās īpaši ilgi šeit uzkavēties un drīz sāka kāpt augšup. Tas viņam nācās ļoti grūti, un Monika, kāpjot nopakaļ, dzirdēja, kā viņš skaļi elpo un laiku pa laikam noslauka sviedrus.

Monika atviegloti uzelpoja, kad dofors aluķēms beidzot sa­sniedza kāpņu pēdējos pakāpienus. Viņa jau bija sākusi baidīties, ka aluķēmu Veco varētu ķert sirdstrieka vai kas tamlīdzīgs — tik ļoti nomocījies viņš likās. Tomēr viņš laimīgi sasniedza augšējo koridoru un neapstājies devās pa to uz izeju. Monika viņam se­koja, un mirkli vēlāk viņi stāvēja ārā.

Monika bija pārsteigta, ka ir jau vakars. Tā, vienā laidā blan­doties pa doforu apakšzemes koridoriem, zuda jebkura laika izjūta… Tagad pelēkie lietus mākoņi bija aizstumti vēl tālāk un karājās tikai virs meža, it kā koki butu pasūtijuši sev vakara dušu… Bet virs jūras debesis bija pilnīgi zilas, un sarkani kvēlo­jošā saule laidās leja jūrā.

Monika bridi vēroja, ka jurā ņirb rožaini, saules iekrāsoti vil­nīši, un tad palūkojās, ko dara dofors aluķēms. Kā izrādījās, viņš vel bija tepat. Pavisam samulsis viņš stāvēja pie melnas statujas, zem kuras sēdēja krings un pārējie, un apčamdīja statujas pa­matni, mēģinādams kaut kā panākt, lai tā nolaistos.

Tikai tad Monika atjēdzās, ka vēl aizvien skatās ar Aci, un žigli aizmiedza acis.

—   Laidiet iekšā Veco! — viņa sauca, vēl īsti neatvērusi acis, bet, kad viņa tās atvēra, tūlīt parāvās atpakaļ. Krings bija piebāzis savu dīvaino tumšo seju Monikai cieši klat un tagad viņu sapuri­nāja.

—   Kas? Kas noticis? Runā taču, runā! — Viņš nervozi raustīja Moniku aiz rokas.

Monika noskurinājās un pavirzījās nostāk. — Nekas nav noti­cis. Un nevajag mani kratīt, — viņa sapīkusi teica. — Labāk ejiet un nolaidiet to statuju, citādi Vecajam būs jānakšņo tur, ārā…

Krings acumirklī pieleca kājās un aizbrāzās pie durvīm, pat aizmirsis uzlikt galvā aizsargķiveri. Tiklīdz durvis bija vaļā, iekšā ienāca izmocītais dofors aluķēms un izvilka no piedurknes di­mantu Ciltstēvu.

Tā kā vienīgā gaisma nāca no spuldzēm, tas atkal iezaigojās neaprakstāmā baltuma, un visi noelsās.

—   Brīnišķīgi! — iesaucās krings, un visi sajūsmināti aplūkoja brīnumaino akmeni. Tikai Orle nepienāca tuvāk paskatīties.

Tad Vecais sāka savu atpakaļpārtapšanas proceduru, un pēc mirkļa dofors bija pazudis un viņu priekšā atkal stāvēja aluķēmu Vecais. Visi, protams, gribēja zināt, kā viņam ir gājis, un viņš īsumā izstāstīja par savu gājienu pēc dimantu Ciltstēva.

—   Un viņi to tev atdeva paši?! — neticīgi iesaucās Ralfs.