Monika un Dimantu Ciltstēvs

Aiz durvīm sākās vēl viens baltais koridors, taču šoreiz tas bija pilns ar doforiem. Kā lielas, noplukušas, divkājainas skudras tie skraidīja šurpu turpu, ik pa brīdim pazuzdami kādā koridora atzarojumā vai durvis. Viņi nevaļīgi sarunājās savā valodā, un Monikai tas izklausījās kā avīžu lapu čaboņa, kam pa vidu jaucas naža skrapēšanas pa pannu. Brīdi viņa stāvēja, atgādinādama sev, ka tā ir tikai Acs, un tad apņēmīgi devās iekšā doforu ņudzeklī.

Tie, protams, nekādi nereaģēja uz Monikas šķietamo klāt­būtni, un viņa mierīgi turpināja iet uz priekšu. Burzma bija tik liela, ka šad un tad nācās iziet kadam doforam cauri…

"Nez, uz kuru pusi lai iet," domāja Monika. Koridori šeit likās visai sarežģiti. Tie gāja uz priekšu, liecās riņķī, sazarojās un atkal gāja uz priekšu. Dažviet sienās bija durvis, bet Monikai ne­likās, ka dimantu Ciltstēvs varētu būt aiz kādam no tām. Brīdi iedama, viņa ievēroja, ka koridori ir dažāda platuma. Monika nolēma iet pa pašu platāko koridoru, cerot, ka tas kā svarīgs kori­dors beigu beigās izvedis viņu pie svarīgās zāles.

Monikai nonākot dziļāk, doforu kļuva aizvien vairak. Nu jau tie bija sadalījušies divās plūsmās, lai iedami netraucētu cits ci­tam — viena plūsma devās viena, otra — pretejā virzienā. Monika pievienojās uz priekšu ejošajai plūsmai, un meitenei bija tāda sajūta, it kā viņa piedalītos mistiskā gājienā.

Monikai sāka likties, ka drīz vien viņa tiks uz priekšu, vienīgi ejot doforiem cauri, bet tieši tad burzma sāka izplēnēt, līdz pēc kāda laika Monika palika platajā koridorā gandrīz viena pati.

Viņa uzmanīgi nopētīja visu apkārtni, bet ši koridora daļa ne ar ko neatšķīrās no iepriekš redzētā — tās pašas bezpersoniski kailas, baltās sienas un it nekā cita. Šeit nebija pat durvju un at­zaru — tikai viens pats plats, taisns koridors.

Monika ar netīksmi domāja, ka nāksies griezties atpakaļ un meklēt citu ceļu, kad kaut kur priekšā atskanēja čaboņa. Monika pavērās turp un ieraudzīja, ka priekšā atveras durvis un koridorā parādās divi dofori. Viņu švīkstošās balsis skanēja satraukti, un iedami viņi sparīgi vicinājās ar rokām.

Monika tūlīt devās uz turieni, no kurienes viņi bija iznākuši, un ieraudzija durvis, kuras pirmīt nebija pamanījusi. Durvis tik ideāli piegūla sienai, ka bija gandrīz neieraugāmas. Taču, kad Monika durvīm pieskārās, tās atvērās, un viņas acu priekšā at­klājās milzigā zāle, kuru viņa jau reiz bija redzējusi.

Ta bija tukša, bet Monika tūlīt pavērsa skatienu augšup.

Un tur jau tas bija. Dimantu Ciltstēvs gulēja uz sava balta ak­mens spilvena, un tam abās pusēs kā nošmulēti, nevīžīgi rēgi stā­vēja doforu apsargi.

Monika bridi pārdomaja, vai doties zālē iekšā, bet tad no­lēma, ka tur viņai vairs neka nav ko darīt. Viņas uzdevums bija atrast ceļu, un to viņa arī bija izdarījusi. Kā izrādījās, tas nemaz nebija bijis tik sarežģīti… Ja ari doforu mītnes bija tik plašas, kā viņa doma ja, viss viņiem vajadzīgais atradās tieši šajā galā.

Tā nu viņa aizvēra acis un, atdarijusi tās, ieraudzīja, ka uz viņu lūkojas astoņas saspringtas sejas.

—   Izdevās? — jautāja aluķēmu Vecais.

—  Jā, — attrauca Monika un izstāstīja, ko bija redzejusi un ka nokļūt līdz dimantu Ciltstēvam.

—   Nu, redziet, — apmierināts sacīja Mežsargs. — Nebūt ne­vajadzēja riskēt, lienot tur iekšā pašiem — viss izrādījās daudz vienkāršāk. — Un viņš zīmīgi paraudzījās uz Orli. Tas kaut ko no­burkšķēja, laikam nespēdams samierināties, ka ceļa radišanas gods viņam ies secen…

Ari krings apmierināti berzēja plaukstas.

—  Brīnišķīgi! Brīnišķigi! — saklausīja Monika. — Tagad mēs varam ķerties pie lietas. Monika, saki trogloditam, lai viņš sagata­vojas. Nekavēsim laiku velti!

Bet aluķēmu Vecais jau bija sapratis, ka pienākusi viņa kārta. Viņš atkal nedaudz iešņāpa sev ādu, jo pirmītējā sīkā brūcīte jau bija pamanījusies aizvilkties, un ieberzēja iešņāpumā dofora asinis.

Visi nolūkojās, kā aluķēms pārtop par doforu, un šoreiz tas vairs nelikās nedz briesmīgi, nedz neparasti. Tad dofors aluķēms uzvilka to pašu mētelīti, no kura bija ņemts "kripucītis asiņu", pamāja visiem un devās laukā, bet krings izgāja viņam līdzi, lai atvērtu ieeju doforu mītnēs. Pēc īsa mirkļa viņš bija atpakaļ, izska­tīdamies ārkārtīgi satraukts.

—    Viņš ir iekšā, — krings paziņoja. — Un tagad, Mo­nika, — atkal uzdevums tev!

—   Man? — brīnījās Monika. — Bet es taču tikko…

—  Jā, jā. Zinu, — pārtrauca krings. — Bet tev būs jādodas turp vēlreiz, lai redzētu, kā troglodītam sokas. Mēs nedrīkstam viņu pamest tur vienu bez uzraudzības.

Monika gan pie sevis nosprieda, ka no viņas uzraudzības tik­pat labuma nebūs nekāda, bet, ja jau krings tik ļoti vēlējās, viņai jau nebija grūti paskatīties ar Aci vēlreiz.

—  Labs ir, — viņa noteica. — Vai jūs gribat, lai es jums kaut kā ziņoju, vai kā?

Krings samulsis pakasīja pakausi. — Vai tad tu to vari? — viņš izbrinīts vaicāja. — Ja vari, tad, protams…

Bet Monika jau apķērās. — Ak, nē… Skaidrs, ka nevaru… Ja tikai jūs mani laiku pa laikam uzmodināt, — viņa piebilda.