Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Kāpēc tu neko neierīvēji ādā? — jautāja Ralfs.

—   Kad — tagad? — pārvaicāja Vecais. — Ā, tāpēc, ka atpa- kaļpārtapšana vienmēr ir daudz vienkāršāka. Lai cik tā ir nesta­bila, mūsu ķēdītei tomēr ir savs pamatstāvoklis — un, lai to iegutu, pietiek pateikt šīs skaņas.

—   Man nav skaidra tikai viena lieta, — sacīja krings, domīgi lūkodamies uz aluķēmu Veco. — Ja tu pilnīgi kļūsti par viņu, kāpēc tavas domas paliek tādas pašas? Kāpēc tu nedomā un ne­jūties kā dofors?

Monika iztulkoja.

—  Tāpēc, ka mēs esam nobloķējuši vienu mūsu ķēdītes daļu, — paskaidroja Vecais. — To, kura nosaka smadzenes. To mēs izda­rām visiem musu mazuļiem kopš dzimšanas. Drošs paliek drošs… ka viņi spēlējoties sev ko nenodara…

—   Bet ja tu būtu tapis par upeņu krumu? — nerimās Arvils. — Kur tad būtu tavas smadzenes?

—   Labs jautājums, — paslavēja aluķēmu Vecais. — Un jāat­zīstas, ka es pat neprotu uz to atbildēt. Droši vien tur būtu kaut kāds bumbulis… iespējams, pie saknēm… Bet tā ir interesanta doma un vajadzēs to kādreiz izmēģināt…

PUpēžveidigais Krindons atkal saka raustīdamies trokšņot, un aluķems uzmeta viņam neiecietīgu skatienu. — Protams, ka es to nedarišu tagad, — viņš sacīja. — Nomierinies!

—   Labs ir, — noteica krings, pielikdams punktu visām saru­nām par pārtapšanu. — Tatad tas mums ir skaidrs. Jūs, abi troglo­dīti, pārtapsiet par doforiem, un es jūs ielaidīšu viņu mītnes. Bet sakiet — vai tad, kad būsiet kā dofori, jūs vel aizvien spēsiet viņus ietekmēt?

Monika pārtulkoja viņa jautājumu.

—   Tā kā Krindons ielīda smadzenēs tavai vecmāmiņai — atceries? — Arvils pačukstēja Monikai, un viņa netīksmē savie­bās. Viņa to atcerējās pat pārāk labi…

Aluķēmu Vecais izbrīnīti palūkojās uz kringu.

—   Nezināju, ka jūs to zināt. Jaatzīst, ka ši lieta vispār nav diezko atļauta… Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Krindons tagad ir balts un ar daudzām kājām… Bet, protams, ši ir ārkārtējā situā­cija, un ar doforu rīcības tiesībām nav ko rēķināties… Jā, labs ir, mēs to izmantosim.

—   Citādi mēs nemaz pie apaļā akmens netiksim, — drūmi noteica krings, kad Monika bija atstāstījusi Vecā atbildi. — Diez vai viņi to atdos svešiem doforiem, kaut tie būtu viņu ciltsbrāļi…

Piepeši ierunājās Tito. Viņš runāja tik reti, ka Monika ikreiz satrūkās, jo pēkšņi likās, ka viņiem pievienojies kāds no malas.

—  Tie nebūs nekādi sveši dofori, — viņš sacīja. — Jūs aizmir­sāt, ka šis mētelītis ir piederējis kādam no viņiem. Tātad tas do­fors, par kuru pārvērtās troglodits, ir viens no viņiem. Un jūs ne­maz nevarat izmantot otram troglodītam šīs pašas asinis, jo tad radīsies divi pilnīgi vienādi dofori. Tas būtu tāpat, it kā piepeši mūsu vidu butu divi Mežsargi. Viņiem tas liksies ļoti aizdomīgi. Tātad — vai nu jūs atrodat otrā mētelītī kāda cita dofora pēdas, vai sūtiet pie viņiem tikai šo.

Tik garu runu no Tito puses visi dzirdēja pirmo reizi. Viņi klusēdami apdomāja viņa teikto, bet Orle tā dīvaini uz Tito palū­kojās.

—   Mežaļautiņam taisnība, — sacīja aluķēmu Vecais. — Man būs jāiet vienam, jo taja otrā mētelīti nav itin nekā, tikai paris Orles matu. Protams, tas, ka es iešu viens, nāks par sliktu manam ietekmēšanas spējām, bet no diviem ļaunumiem jāizvēlas mazā­kais…

—  Tātad, — noteica krings, — tagad mums tikai jāuzzina ceļš līdz apaļajam akmenim. Monika, tas būs uzdevums tev. Tūlīt parādīšu tev ieeju pie doforiem, lai tu zinātu, par ko domāt, un tad tu varēsi sākt meklēt.

Monika pamāja un pastāstīja pārējiem, ko bija teicis krings, bet Orle piepeši sāka uztraukties. — Kas notiek? Par ko ir runa? Mēs taču sarunājām, ka ceļu parādīsim mēs ar Tito!

—  Tu pats teici, ka neesi pārliecināts, ka ceļu atceries, — at- gadinaja Mežsargs. — Mums padomā ir kāds drošāks paņēmiens!

Kad Orle nelikās mierā, Mežsargs ar aluķēmu Veco beidzot nolēma pastāstīt Orlem un Tito par Monikas Aci. Jo, kas tur daudz ko slēpt — viņiem visiem bija viens uzdevums — atgūt dimantu Ciltstēvu.

Kad Mežsargs bija visu izstāstījis, Orle likās stipri pārsteigts un nedaudz nobijies. — Nezināju, ka mūsdienās tā kādam patie­šām piemīt, — viņš izsaucās. — Biju par to dzirdējis, bet uzskatīju par kārtējo mītu… Kaut kas traks…

—  Tā ja, — noteica Meža Veča. — Nu, ko, varbūt mēs varētu sākt?

Visi bija ļoti satraukti, un krings sarosījās, pamadams Moni­kai, lai tā viņam sekotu. Viņi piegāja pie aizvērtajam durvīm, un, kad tās atvērās, devās lauka.

Bija kļuvis gaišāks. Šķita, ka pelēkie mākoņi sākuši izklīst un pie horizonta jau rēgojās zila debesu maliņa, kas likās kļūstam aizvien plataka, it kā pelēkais aizkars, kas bija pārvilkts pār jūru, tagad tiktu atdarits. Monika nosprieda, ka aluķēmu Vecais būs kļūdījies, pareģodams vētru, jo laiks bija tikpat rāms un mierīgs kā pirmīt. Bija arī daudz siltāks.