Monika un Dimantu Ciltstēvs

Tagad, kad viņiem bija pievienojušies Orle ar Tito, kariete at­gādināja vienu no tām daudzajām brētliņu bundžām, kas viņiem bija līdzi. Ar to atšķirību, ka brētliņas nebija saspiestas tik cieši… Orle sēdēja priekšā starp Mežsargu un aluķēmu Veco, joprojām neizrādīdams pret viņu nekādu īpašo netīksmi. Tito bija apsēdies aizmugure blakus Arvilam. Laiku pa laikam Arvils mēģināja uz­sākt ar viņu sarunu, bet Tito tikai kaut ko nopurpināja un sāka acīm redzami nervozēt, dididamies un kasīdams galvu. Tad Ar­vils saprata, ka jāliek viņš mierā, un turpmāk runāja tikai ar Rutu, Moniku un Ralfu.

—   Vai jūs atceraties ceļu līdz tai lielajai zālei? — reiz Orlem vaicāja Mežsargs. — Acīmredzot viņi glabā dimantu Ciltstēvu tieši tur.

—   Daļēji, protams, atceramies, — Orle atbildēja. — Protams, toreiz bēgot, mēs īpaši necentāmies iegaumēt ceļu, bet esmu pār­liecināts, ka, atkal nokļūdams tur, es varētu aiziet līdz lielajai zālei.

Vēlāk telti, kad Orles un Tito nebija tuvumā, Mežsargs bija parunājis ar Moniku, un viņi bija nolēmuši, ka ceļš līdz lielajai zālei būs vispirms jaatrod ar Acs palīdzību, un tikai tad jādodas iekšā pašiem.

—   Tāpat kā toreiz aluķēmu alās! — iesaucās Monika un tad aprāvās, atcerēdamās, ka aluķēmu Vecais sēž tepat blakus. Viņa nekādi nevarēja pierast saukt viņus par troglodītiem. Pat kad Vecais bija tuvumā, vārds — aluķēmi — vienmēr paspruka, pirms vēl viņa paspēja pie ta piedomāt…

Astotās dienas vakarā Mežsargs sāka dīdīties ta, it kā Tito neredzamas blusas būtu pārceļojušas pie viņa, un, pavicinājis gaisā karti, sacīja: — Ja acis mani neviļ, mums driz vajadzētu sa­sniegt juru. Tagad apstājoties uz nakšņošanu, vēlakais, rīt ap pus­dienlaiku mēs nonāksim pie melnajām statujam.

—   Brīnišķīgi, — nogurušā balsi sacīja Meža Veča. Viņa gan izklausījās tā, it kāds būtu paziņojis, ka viņi tuvojas soda izpildes vietai — nekādu sajūsmu viņas balsī pie labakās gribas saklausīt nevarēja. — Manas rokas ir beigtas, kājas tāpat, bet sprandu es vispār vairs nejūtu, — Meža Veča sūrojas. — Vai mana galva vēl ir uz pleciem?

Aizmugurē sēdošā Monika teica, ka esot gan. — Kaut gan pil­nīgi droši es to apgalvot nevaru, — viņa smīkņādama piebilda.

—   Tā zināmā mērā atgādina iesaiņotu briežgaļas gabalu…

—   Pilnīgi iespējams, — melanholiski atsaucās Meža Veča.

—   Pilnīgi iespējams… Tieši tā es jūtos — it kā mana galva būtu pārvērtusies par milzīgu žāvētas briežgaļas gabalu…

—   Ko jūs tur pļāpājat?! — sauca Mežsargs. — Vai kāds vispār dzirdēja, ko es teicu?

—   Kā tad! — Bez šaubām! — atskanēja no blakus sēdošajiem un no aizmugures.

Bet Ralfs piebilda: — Tu teici, ka, ja acis tevi neviļ, mēs drīz būšot pie jūras. Un tas nozīmē, ka, ja acis tevi tomēr viļ, mēs var­būt esam pavisam citā Meža malā.

Arvils sāka ķiķināt, bet Mežsargs noskaities nosvieda karti un kompasu zemē.

—   Nu, tagad mēs pavisam noteikti pusdienlaikā jūru neierau- dzīsim, — secināja Ralfs, un Mežsargs nošņākdamies atkal sa­grāba karti.

—   Mieru, mieru! — sauca Meža Veča. — Tūlīt mēs apstāsi­mies, un visi varēs atpūsties un izgulēties. Šādā noskaņojumā mēs nekādā ziņā nevaram doties tālāk, — viņa pie sevis noteica.

Kad viņi bija uzslējuši telti un iekārtojušies uz gulēšanu, alu­ķēmu Vecais no sava kakta klusām pasauca Moniku. Viņa izlīda no sava guļammaisa un piegāja pie Vecā.

—  Tev japaskatās ar Aci, — viņš sacīja. — Ja rīt mēs būsim pie statujām, tev jābrīdina kringi.

Tā kā Orle, Tito, kā arī pūpēžveidīgais gulēja ārā, jo teltī visiem nepietika vietas, Monika droši varēja skatīties ar Aci turpat. Viņa aizvēra acis, iedomādamās sev pazīstamo kringu, un pēc pāris sekundēm, sajuzdama ap sevi vēsāku gaisu, atkal tās atvēra.

No telts vairs nebija ne vēsts. Viņa atkal atradās kringu mīt­nēs, tikai šoreiz stāvēja apaļajā telpā, kurai visapkārt bija durvis. Viss likās tukšs un kluss, un Monika bridi mīņājās, domādama, uz kurieni lai iet. Taču, tā kā viņa nezināja, kura no daudzajām istabām piederēja viņai zināmajam kringam, atlika tikai doties uz sapulču telpu un cerēt, ka tur kāds būs.

Viņa devās uz sienā iegremdētajām durvīm un atvēra tās.

Balti apgaismota sapulču zāle bija pilna ar kringiem, tā ka nebija nevienas brīvas vietas. Zāles priekšā stāvēja kāds krings un teica runu, bet pie melnā galda sēdēja vēl piecas melnās būtnes. Monika nosprieda, ka tas daudz neatšķiras no doforu padomes, par kuru bija stāstījis Orle.

Kādu mirkli viņa stavēja nepamanīta, un neviens viņai uz­manību nepievērsa. Tad piepeši runātājs aprāvās un, piegājis pie galda, kaut ko sacīja tur sēdošajiem. Tie pamāja ar galvu, un krings devās pie durvīm — tur, kur stāvēja Monika. Ieskatījusies uzmanīgāk, meitene pazina kringu, ar kuru bija tikusies nu jau divas reizes. Uz Moniku viņš neskatījās, jo nevarēja zināt, kur tieši viņa atrodas, bet Monika sadzirdēja, ka viņš saka: — Iziesim ārā, šeit mēs nevaram runāt.