Monika un Dimantu Ciltstēvs

Un tad parādījās pirmītējais dofors, nesdams mazu, baltu ak­mens lādīti un kaut kādas sloksnes, kas izskatijas pec papīra. To visu viņš nolika uz galda un tad atkāpās atpakaļ līdz pūlim. Pie galda sēdošie paņēma sloksnes, bridi savā starpā apspriedās un sāka zīmēt.

Jāsaka, viņi zīmēja patiešām labi. Vismaz mums uzreiz viss kļuva skaidrs. Ar savām bildēm viņi mums pastāstīja, ka ir tikuši pie kaut kāda akmens, kam piemīt īpaša enerģija un kas spēj radīt dimantus. Bet akmens pie viņiem nevarot palikt mūžīgi, un arī tā enerģija neesot mūžīga. Vārdu sakot, viņi gribēja, lai mēs izdarām kaut ko, kas ļautu viņiem paturēt akmeni uz visiem laikiem.

Visi nepacietīgi gaidīja, kas nu būs.

—   Un tad es vairāk neko nesapratu, jo bildes kļuva pārāk sarežģītas, — sacīja Orle, un visi vīlušies nopūtās.

Izskatījās, ka ari doforiem ir problēmas ar dimantu Ciltstēvu. Monika sprieda, ka viņi droši vien ir gribējuši no Orles un Tito kaut ko līdzīgu, kā kringi no viņiem — iespējams, tas atkal ir saistīts ar gaismām… Tikai šoreiz dimantu Ciltstēva apgaismo­šanai būtu pretējs efekts — tas nevis nonāktu savā vietā, bet pa­liktu mūžīgi pieejams doforiem. Monika tikai brīnījās, kā viņi varēja zināt, kas ar to jādara, ja reiz neprata izlasīt senos uzraks­tus. Acīmredzot viņi to ir noskaidrojuši citādā veidā…

—  Nopratuši, ka mēs neko nesaprotam, tas, kurš laikam bija pats galvenais dofors, atvēra lādīti. Tur iekšā gulēja tas pats apa­ļais akmens, par kuru viņi bija stāstījuši. Zaļi visu laiku bija ap­gaismojusi blāva gaisma, bet tagad no akmens izšāvās baltu staru kūlis. Tad dofors pagrāba sloksnes un atkal metās mums kaut ko skaidrot, bet nekas skaidrāks nekļuva.

Pec kāda laika viņi nosprieda, ka mēs tikai izliekamies, ka ne­saprotam, par ko ir runa, un sāka mums draudēt. Viņi sazīmēju slokšņu sloksnes ar bildēm, kas notiks, ja mēs viņiem nepalīdzē­sim. Lai atriebtos, viņi iznicinās visu Mežu, jo esot ieguvuši pie­tiekami daudz enerģijas no apaļā akmens…

Tito atkal bija sācis nemierīgi trīņāties un pie pēdējiem Orles vārdiem metās staigāt šurpu turpu. Arī Monika nejutās diez cik omulīgi, tāpat arī visi pārejie. Iespējams, tas par to Meža iznicinā­šanu bija tirā lielība, bet tikpat labi iespējams, ka ne…

Orle turpināja runāt.

—  Un, kad ari uz to mēs nekādi nereaģējām, viņi nolēma mūs piekukuļot. Viņi aizveda mus uz telpu, kas bija pilna ar diman­tiem, un solīja pasakainas bagātības, ja mēs viņiem palīdzēsim. Bet dofori likās neganti. Biju un vel aizvien esmu pārliecināts, ka, pat ja mēs izdarītu to, ko no mums prasīja, viņi vienalga Mežu iznīcinātu. Viņi izskatījās pēc tādiem, kas deg nepacietībā izmēģināt savu jauniegūto spēku. Tādēļ vienīgais, ko mēs varējām darit, bija — nedarīt neko, pat ja mēs saprastu, ko viņi no mums grib.

—   Un kā jūs tikāt projām? — piepeši vaicāja Ralfs, piemēz­dams vel kādu zaru atkal izdziestošajam ugunskuram.

—  Tūlīt pastāstīšu, — atteica Orle. — Kādu dienu, kad atkal tikām vesti uz lielo zāli — mūs vienmēr veda abus kopa —, kaut kas atgadījās. Piepeši pa allaž kluso koridoru sāka šurpu turpu skraidelēt dofori, satraukti sasaukdamies savā dīvainajā valodā. Aizvien lielāki bari brāzās uz lielās zāles pusi, un ari mūsu sargi kļuva nervozi. Visbeidzot viņi ar žestiem nepārprotami lika mums gaidīt turpat, un paši aizmetās līdzi pārējiem. Brīdi mēs ar Tito stāvējām, nezinadami, ko iesākt, bet pa to laiku juceklis kļuva aizvien lielāks. Tad nospriedām — vai nu tagad, vai nekad — un devāmies pa koridoru atpakaļ. Dofori brāzās mums garām pretējā virzienā un ik pa brīdim mums kaut ko pikti uzkliedza — laikam maisījāmies viņiem pa kājām. Bet neviens pat nedomāja mūs aiz­turēt.

Mēs gājām labu laiku un, kad koridors bija kļuvis tukšs, meta­mies skriešus. Mums neticami paveicās. Bijām skrējuši, tikai pa­ļaujoties uz intuīciju, un tā mūs nepievīla. Pēc kāda laika sajūtām tādu kā vēja pūsmu, un gaiss sāka svaigi smaržot — kā rnedz smaržot gaiss pie jūras. Un tad baltā akmens tunelis beidzās un turpinājās kā parasta smilšu ala. Pēc pāris mirkļiem mēs nonācām juras krastā.

Visi noelsās. Tagad kļuva skaidrs, kāpēc kringi lika viņiem doties uz Šalkojošās juras pusi. Acīmredzot tur bija vēl viena ieeja doforu mītnēs.

—  Ala, no kuras mes iznācām, bija veikli paslēpta zem kapas un aizaugusi ar piekrastes vitoliem. Nevienam nemūžam neie­nāktu prātā līst tajā koku mudžekli, — Orle teica. — Un kopš tā laika mēs klīstam pa Mežu. Mums palaimējās, jo vienā no kori­doriem, pa kuriem skrējām, bija nosviesta balta soma, kurā bija kaut kas līdzīgs šķiltavām un pāris to viņu skrandaino metellšu — tā mums vismaz bija ar ko naktīs apsegties.

—   Vai jums neviens pakaļ nedzinās? — jautāja Ralfs.

Orle ar Tito saskatījās, un Orle paraustīja plecus.

—   Šķiet, ka ne. Mēs jau arī centāmies nepievērst lieku uz­manību — ugunskuru kurinājām tikai tad, kad vajadzēja izžāvēt lietū samirkušās drēbes. Diez vai viņi būtu mus atraduši, pat ja būtu mēģinājuši sekot. Baltajos koridoros saimnieki ir viņi, taču šis ir mūsu Mežs, un mēs prastu no viņiem paslēpties.